«Detu» muzeja fondu glabātāju Inu Lastovecku ļoti priecē ierasta un šķietami eizteiksmīga lielās pasaules sastāvdaļa – akmeņi.
«Detu» muzeja fondu glabātāju Inu Lastovecku ļoti priecē ierasta un šķietami eizteiksmīga lielās pasaules sastāvdaļa – akmeņi.
Inai par nerakstītu likumu kļuvis no katra tuvāka vai tālāka brauciena pārvest pa akmentiņam, jo, viņasprāt, līdz ar to mājās var pārvest kādu būtisku svešās zemes daļiņu. Šādu vēlmi labi sen rosinājuši arī Inas draugi ģeologi, kas aizgūtnēm varot runāt par visparastākā granīta «ģenētiskajām» īpašībām un ar kuriem kopā Ina regulāri brauc apciemot Lielo Lauci – raudzīties, cik dziļi Vidzemes jūrmalas vientuļniekam labpaticis iegrimt smilšu sērē vai tieši otrādi – pacelties augšup.
Tā veidojusies prāva kolekcija, kuras reliktiem gan vērtība esot tikai tad, ja ar tiem saistās pavisam konkrētas atmiņas. Jo vairāk tāpēc, ka akmeņi, tāpat kā jūra, katrā vietā esot savādāki. Latvijā tos nekad neatrast zaļus vai koši sarkanbrūnus – kā Krētas salā. Īpaši Inas uzmanību saista tā sauktās fosīlijas, kurās, sekojot mūžseniem dabas kārtības likumiem, pēdas atstājušas radības, kas dzīvojušas pirms simtiem tūkstošu vai pat miljoniem gadu.
Līdztekus pulkam vietējo minerālpasaules draugu no Vidzemes jūrmalas, viņas dzīvoklī mājo akmeņi, kas vesti no Hibīnu kalniem, Izraēlas vai Inas šā rudens brauciena uz Grieķiju, kur, apceļojot Zeva Olimpa dzīves vietas, to savākts tik daudz, ka nācies pat veikt skrupulozu atlasi. Kaut vai tāpēc vien, ka ceļasomas svars taču nevar pārsniegt muitnieku limitēto.
Var likties savādi, bet atšķirībā no citiem kaislīgiem ceļotājiem, Inai akmeņi saistās nevis ar saules izdedzinātiem tuksnešiem un dzīvas radības pamestām vietām, bet gan ar ūdeņiem. Varbūt tāpēc, ka tieši tur tie visbiežāk atrasti, iepazīti un paņemti sev līdzi.
Latviešiem gan izsenis neesot pieņemts mājās turēt akmeņus. Tomēr, jokojot un atsaucoties uz saviem multinacionālajiem radurakstiem, Ina ir citās domās.
Viņasprāt, akmeņi var būt auksti un karsti, un tieši pēdējie savā neiedomājami garajā mūžā akumulējuši īpašu pozitīvu enerģiju. Tiesa, dzīvoklī tiem nemitīgi nākas mainīt savu atrašanās vietu.
Turpretim «temperamenta» atšķirības varot izjust pavisam vienkārši – šo zemes daļiņu paturot saujā. «Akmeņi mani nomierina,» Ina piebilst, ka vēl lielāku relaksāciju var gūt, būdama pie jūras, kas arī ik katrā vietā atšķiroties gan krāsā, gan viļņu ritmā.
Ūdens stihijas vērošana esot vienīgais veids, kā viņa pati spēj teju vai pārtapt par akmeni, uz brīdi iemantojot tā mieru un prasmi pasauli uztvert, to nesaskaldot pēc mirstīgi domājošas būtnes pasaules daļiņu līdzības. Citādi, lai atpūstos no ikdienas darbiem, kuru Inai vienmēr bijis vairāk nekā diennaktī stundu, vajag nodoties vai nu grāmatu lasīšanai vai arī kulinārijas, piemēram, toršu cepšanas un baudīšanas mākslai.
