Mūsu planētas kosmisko kaimiņu vidū par potenciālo dzīvības nesēju visbiežāk tiek uzskatīts Marss.
Mūsu planētas kosmisko kaimiņu vidū par potenciālo dzīvības nesēju visbiežāk tiek uzskatīts Marss. Zinātniskās fantastikas rakstniekus atnācēji no Marsa «mocījuši» ilgāk nekā gadu simteni. Proti, kopš tā laika, kad itālis Džovanni Šiaparelli 1877. gadā atklāja Marsa kanālus, kas šķērsoja sarkano planētu taisnās līnijās. Spekulatīvajam atklājumam, kas vēlāk tika norakstīts uz optiska apmāna rēķina, sekoja hipotēžu izvirdums, kuru rezultātā tika izvirzīta viena kopēja atziņa – Marsu apdzīvojot augsti attīstīta civilizācija, jo šādu kanālu tīklu var radīt, sasniedzot zināmu attīstības pakāpi
Turpat simts gadu vēlāk, 1976. gadā, uz Marsa nolaidās divas kosmiskās zondes, lai iegūtu grunts paraugus. Lai arī laboratoriskie izmeklējumi pilnībā nenoliedza dzīvības formu eksistenci uz tālās planētas, pierādījumu šādam apgalvojumam arī neatradās. Cerības atklāt ārpuszemes civilizācijas pēdas tepat mums «līdzās» no jauna uzkurināja meteorīts, kas 1984. gadā tika atklāts Antarktīdā. Atrastais klintsbluķis pirms četriem miljardiem gadu ar komētas palīdzību tika izrauts no Marsa un atceļojis šurp. 1996. gadā zinātnieki paziņoja, ka meteorītā atrastas baktērijveidīgas struktūras. Tomēr drīzumā parādījās arī mazāk iepriecinošas hipotēzes, ka mīklainās struktūras varētu būt arī ķīmiskie un minerālu «netīrumi». Turpretī vēl kāds akmeņains ziņnesis no Marsa turpināja barot marsiešu entuziastu cerības. Ēģiptē atrastajā meteorītā zinātnieki konstatēja hlora un nātrija klātbūtni, kas līdzinājās uz Zemes sastopamajiem sāļiem. Tas savukārt, pēc amerikāņu zinātnieku domām, liecinot par to, ka šis meteorīts nācis no sena okeāna uz Marsa. Turklāt Marsa okeāna sāļu saturs ir līdzīgs Zemes jūras ūdens sāļumam. Optimistiskāk noskaņotie zinātnieki izteica iespēju, ka mūsu planētas un Marsa lielā līdzība ļauj cerēt arī uz dzīvības formu eksistenci. Savukārt citi kosmosa pētnieki ar skepsi raugās uz meteorītos atrastajiem pierādījumiem, piemetinot, ka skaidrību šajā jautājumā ieviesīšot tikai cilvēku ekipāžas vadīta kosmiskā kuģa nolaišanās uz sarkanās planētas, kas to izpētīs tiešā klātbūtnē.
Jaunākie NASA pētījumi liek ticību vēl nezaudējušo zinātnieku sirdīm iepukstēties straujāk, jo Kosmosā palaistā Marsa izpētes zonde atsūtījusi uzņēmumus, kuros, pētnieku skatījumā, redzamas nesen plūduša ūdens pēdas. Līdz šim zinātnieku vidū valdīja uzskats, ka ūdens uz Marsa tecējis pirms miljardiem gadu. Tagad pagātnes skatījums pārtapis par šodienas realitāti, jo zinātnieki atraduši arī skaidrojumu, kādā veidā izveidojies plūstošs ūdens. Zemā gaisa spiediena apstākļos ūdens acīmredzot spontāni iztvaiko, izplatoties telpā, tādējādi, pazeminot temperatūru apakšzemes slāņos, virspusē veido sasaluma slāni. Tā rodas ledus barjera, pie kuras sadrūzmējas auksts un salstošs ūdens līdz brīdim, kad ledus «dambis» lūst. Tajā mirklī aizplūst uzkrātais ūdens, radot fotouzņēmumos redzamās noteces. Turklāt ūdens daļēji izgaro arī kosmiskajā telpā un zemākos grunts slāņos, kur 100 un 400 metru dziļumā atrodas milzīgi ūdens krājumi. Pagaidām gan ūdens veidošanās process pilnībā nav izpētīts, bet zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka izšķirošā loma pieder spiediena palielinājumam zemākajos grunts slāņos.
Nākotnes projektiem, kas saistās ar kosmisko kuģu nolaišanos uz Marsa, jaunākie atklājumi varētu būt ļoti būtiski. Ja ūdens rezerves uz Marsa izrādīsies pietiekami lielas, kosmonauti uz sarkanās planētas varēs papildināt savus dzeramā ūdens krājumus, kā arī paši saražot elpošanai nepieciešamo gaisa daudzumu. Tas savukārt varētu paātrināt cilvēku nolaišanos uz Marsa.
