«Kā bērnībā sāku spēlēties, tā daru to arī tagad,» smaidot par savu darbu stāsta keramiķe Brigita Šmēdiņa.
«Kā bērnībā sāku spēlēties, tā daru to arī tagad,» smaidot par savu darbu stāsta keramiķe Brigita Šmēdiņa.
Brigita ir pēckara bērns, kam nācās iztikt bez lellēm un īpašām spēlēm. Taču viņa pati atzīst, ka to trūkumu nav izjutusi, jo leišmalē – līdz piektajai klasei viņa dzīvoja Reņģē – ir krāšņa daba un aizraujoši kurmju rakumi. «Esmu pārliecināta, ka par keramiķi kļuvu tieši Reņģes mālaino un izteiksmīgo kurmju rakumu dēļ. Te, Jelgavā, kurmju rakums tāda smilšu čupiņa vien ir, bet leišmalē tie bija ļoti izteiksmīgi un «labi paēduši». Man ļoti patika dzīvnieku veikumu vērot, pētīt un, protams, arī spēlēties. No tiem taisīju ļoti daudz dažādu lietu,» atceras Brigita.
Pēc piektās klases Brigitas ģimene pārcēlās uz dzīvi Ozolniekos. Pēc turienes pamatskolas beigšanas viņa iestājās Jelgavas 2. ģimnāzijā, bet vēlāk – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā.
Dzīvojot Ozolniekos, Brigita iepazinās ar savu vīru Egonu, un šogad viņi atzīmēs jau četrdesmito kopdzīves gadskārtu. Drīz pēc laulībām pasaulē nāca bērni. «Uz «lietišķajiem» jau braukāju ar savu pirmdzimto meitu Elitu. Staipīju viņu līdzi uz nodarbībām, varbūt tāpēc galu galā arī no viņas tagad ir iznākusi māksliniece,» spriež Brigita.
Viņu var uzskatīt par ļoti bagātu sievieti, jo ģimenē izauguši seši pašu bērni, divi audžudēli un nu visiem pa vidu vēl kūļājas astoņi mazbērni. Viņi arī jau tiek iepazīstināti ar pamatzināšanām keramikā.
Gatavotie podi skaitāmi tūkstošos
Brigita kādu laiku strādāja Jelgavā rūpkombināta keramikas centrā, kas ar laiku pārtapa par uzņēmumu «Latvijas keramika», bet vēlāk arī ražošanas apvienībā «Daiļrade», kas deva iespēju strādāt mājās un auklēt bērnus. Liels prieks un gandarījums Brigitai bijis arī par uzņemšanu Mākslinieku savienībā.
Viņa atzīst, ka tā sauktajos krievu laikos māksliniekiem rocība bija diezgan laba. Brigita atceras, ka bijuši pasūtījumi, par kuriem samaksāti pat divi un trīs tūkstoši rubļu. Tad arī ģimene nolēmusi būvēt māju, un tā veidota maksimāli atšķirīga no citām. Daudzviet ēkas ārsiena ir aplikta ar Brigitas veidotām keramikas flīzēm, bet dārzā vērojama dārza keramika. Laikā, kad Brigitas ģimene Jelgavas nomalē būvēja privāto māju, pastāvēja noteikumi, kas daiļamatniekiem aizliedza mājās ierīkot darbnīcu. Taču drīz vien ēkā tika iebūvēts arī ceplis, ko kurināja ar šķidro kurināmo – laika gaitā tas vairākkārt ir pārbūvēts. Pašlaik izmanto cepli, kas gatavots pēc pasūtījuma un darbojas ar elektrību. «Keramikas ceplim nav īpaši garš mūžs, jo gadās kļūmes, kuru dēļ pie augstākas temperatūras māls kūst un sāk tecēt kā īsta lava. Ar laiku nolietojas pat ugunsdrošie ķieģeļi,» skaidro Brigita.
Viņai bijuši daudzi pasūtījumi, tomēr galvenokārt viņas produkcija tika pārdota veikaliem. Bijušas daudzas izstādes Latvijā, arī Vācijā, Čehijā, Maskavā un Polijā, kur līdzās daudzu Latvijas keramiķu darbiem demonstrēti arī Brigitas darbi. «Var jau būt, ka manu veikumu redzējuši arī tālāku valstu iedzīvotāji. Nereti mākslinieku darbus nopērk kāds fonds, kas tos tālāk ved uz izstādēm. Man pat grūti iedomāties, kas ar visiem tiem pēc fonda likvidācijas noticis,» stāsta Brigita. Taču viņas mērķis jau kopš skolas laikiem bija nevis strādāt melnās miesās, lai pelnītu lielu naudu, bet gan strādāt, lai justos laimīga un – kā viņa pati atzīst – varētu dzīvot dzīvu dzīvi. «Tā keramika jau tāda spēlēšanās vien ir. Apsēdies pie virpas, paņem māla piku un tad gaidi, kas sanāks. Tagad gan parasti zinu, ko vēlos izveidot – to esmu izprātojusi jau iepriekšējās dienas vakarā pirms gulētiešanas,» stāsta Brigita.
Jau Jaungadā jādomā par mīlētāju dienu
Ilgā darba pieredze viņai ir iemācījusi, ka pie keramiķa virpas nedrīkst sēsties dusmīgs un neapmierināts cilvēks. Ja to dara, visticamāk, māls izslīdēs no rokām un ielidos stiklā vai sienā. Bet, esot harmonijā ar sevi un apkārtējiem, var izveidot pilnīgi visu, ko pašas vai klienta sirds sakāro. Līdzās podiem, krūzēm, vāzēm, svečturiem un vēl daudzām citām lietām viņai ļoti patīk arī izgatavot pavisam mazus darbiņus. Tā ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu bija iespējams iegādāties viņas darinātos eņģelīšus, kas vienlīdz labi izskatījās kā eglītē, tā arī kā papildus «rozīnīte» svētku puķu pušķī vai uz dāvanas. No brīža, kad māla pika pārvēršas keramikas izstrādājumā, paiet vismaz pusotrs mēnesis, tādēļ jau tagad Brigita veido visdažādākās sirsniņas, ko varēs izmantot visu mīlētāju jeb Svētā Valentīna dienā. «Kādreiz vienā mirklī veikalos tika nopirkts jebkurš keramikas izstrādājums, bet tagad cilvēkiem naudas nav, un keramiku viņi atļaujas iegādāties tikai kā dāvanu – svētkos. Tūdaļ pēc Valentīna dienas ķeršos klāt Lieldienu atribūtikai,» skaidro Brigita.
Patīk visas noapaļotās formas
Izvērtējot modes tendences keramikā, viņa atzīst, ka līdzīgi kā apģērbos, arī šeit viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. «Tagad cilvēkiem aizvien vairāk patīk raupji, pusglazēti vai vispār neglazēti keramikas izstrādājumi. Daudziem tīkamas ir arī vāzes un podi ar kubisma ievirzēm. Bet man pašai kā jau omulīgi apaļai dāmai, vislabāk patīk visas noapaļotās formas. Tādas arī ir visas pašu vajadzībām gatavotās krūzes, bļodas, servīzes un vāzes. Man ļoti patīk dzert tēju no pašgatavotajām māla krūzēm – ja kaut kur jāmalko kafija no porcelāna traukiem, manī rodas ļoti neomulīga, pat nepatīkama izjūta,» atzīst Brigita.
Ģimenes labākais pēddzinis – ruksis
Lai arī viņai ir kupla ģimene, Brigita ir konstatējusi, ka vislabāk jūtoties vienatnē un ļoti labi varētu iztikt bez cilvēku sabiedrības. Tādēļ ļoti laimīga viņa esot, aizbraucot uz savu māju Kurzemē. «Agrāko laiku ne-sliktie ienākumi manai ģimenei atļāva iegādāties kādu mājiņu meža un upes ielokā Kuldīgas pusē. Nopirkām arī dažādus mājlopus – gotiņu, ruksi, kazu un, protams, putnus. Daļa šo dzīvnieku bija īpaši un man ilgi paliks atmiņā,» atzīst keramiķe. Viņa stāsta, ka reiz rukšu mammai piedzimis daudz sivēnu, un vienu no tiem tā nav varējusi pabarot, tādēļ cūku bērnu Brigita ēdinājusi ar pudelīti. Ar laiku no mazā sivēna izaudzis ļoti atraktīvs radījums, kas kļuvis par ģimenes mīluli. Sivēnam ļoti paticis kopā ar cilvēkiem doties pastaigās pa mežu un peldēties. «Vairākkārt, redzot, ka ruksis saldā miegā guļ, mēs klusiņām devāmies pastaigā. Bijām jau paguvuši ieiet mežā, kad pēkšņi dzirdam bezdievīgu kviekšanu un soļu dipoņu. Lai kā mēģinājām slēpties, sivēns mūs vienmēr sameklēja – pa pēdām viņš mācēja iet krietni labāk nekā suns. Arī kazai ļoti patika doties meža pastaigās, tādēļ nereti bija iespējams vērot, kā pa šauru taciņu kārtīgā rindiņā eju es, bērni, tad seko kaziņa, sivēns un suns,» smejot atceras Brigita. Taču sivēns īpaši noderīgs bijis baraviku laikā. «Sēņu laikā mēs no sivēna neatkāpāmies ne soli, jo baravikas viņš mācēja saost īpaši labi. Tiklīdz ruksis apstājās un sāka rakņāties, mēs stūmām viņu malā un centāmies nogriezt to, kas no sēnes palicis pāri,» atceras Brigita. Tā nu ģimene dzīvojusi ar visu zvēru baru, braukājot no Jelgavas uz Kuldīgu. «Tie bija ļoti labi laiki. Bija milzīgs gandarījums, ka varēju ar savu darbu, kas man ļoti patika, arī nopelnīt. Tagad jau nez vai ir kāds godīgs darbs, ar kuru cilvēks var justies stabils un laimīgs,» prāto Brigita.
Māls pārvēršas pusotrā mēnesī
Nu jau pusgadu Brigita pievērsusies arī florismam, kas esot ne mazāk interesants un aizraujošs. «Es joprojām esmu saslimusi ar mālu, taču reizēm pārmaiņas pēc gribas arī darīt darbu, kura rezultāts drīz vien redzams. Keramikā laiks, kas paiet, kamēr māla pika pārvēršas pilnīgi gatavā darbā, ir vismaz no pusotra līdz trīs mēnešiem. Tādēļ arī pievērsos florismam – tajā aizrit pāris stundu, un jau var nojaust, kāds būs rezultāts, paiet vēl kāds brītiņš, un – darbs ir padarīts,» tā Brigita.
Pašlaik pieredzējusī keramiķe sāk apdomāt iespēju keramikas mākslu mācīt arī skolēniem. Taču šī ideja pagaidām vēl tiekot tikai rūpīgi pārdomāta.
