19. janvārī Rīgā, Kongresu namā sakarā ar barikāžu dienu atceres 10. gadadienu Baltijas valstīs notiks starptautiska konference «Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības».
19. janvārī Rīgā, Kongresu namā sakarā ar barikāžu dienu atceres 10. gadadienu Baltijas valstīs notiks starptautiska konference «Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības». Barikāžu laikā uz galvaspilsētu devās arī daudzi jelgavnieki, kas lielākoties apsargāja pieejas Latvijas Televīzijai Zaķusalā. Man kā Latvijas Republikas Augstākās Padomes pārstāvim liktenis barikāžu dienās bija lēmis 13 diennaktis pavadīt Latvijas Radio ēkā, organizējot šā stratēģiski svarīgā objekta apsardzi. Tagad, kad ir pagājuši desmit gadi kopš to dienu notikumiem, arvien biežāk dzird jautājam, vai šodien cilvēki ietu uz barikādēm. Es domāju, ka jā. Barikāžu fonds šogad skolās organizēja sacerējumu konkursu, lai noskaidrotu, ko jaunieši domā par to laiku notikumiem. Man bija sarunas ar Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas un 4. vidusskolas skolēniem. Viņi uzjundīja atmiņas, izraisīja pārdomas. Cerams, ka jelgavnieki šogad atcerēsies barikāžu laika notikumus un katrs pats sev uzdos jautājumus un mēģinās atbildēt uz tiem.
1. 1991. gada barikādes Rīgā.
Pēc 1991. gada jaunā gada notikumiem Rīgā Preses namā, kad «omonieši» ieņēma šo ēku un neļāva žurnālistiem doties uz darbu un strādāt pie avīžu izdošanas, bija skaidrs, ka sākās konfrontācija starp neatkarības piekritējiem un PSRS atbalstītājiem. Kad Viļņā PSRS karaspēks sāka ar ieročiem uzbrukt mierīgiem demonstrantiem un nogalināja cilvēkus, Rīgā Latvijas Tautas fronte sarīkoja lielu manifestāciju Daugavas krastmalā, kurā izskanēja aicinājums celt barikādes pie tautai un valstij svarīgiem objektiem. Tas arī tika izdarīts ar celtnieku un lauksaimnieku atbalstu. Uz Rīgu brauca lielā tehnika, tika būvētas barikādes, bloķēti ceļi.
2. Kā šo fenomenu var izskaidrot?
Tas ir ļoti vienkārši un tajā pašā laikā sarežģīti. Reizēm šodien skan tikai doma, ka cilvēki aizstāvēja savu valsts neatkarības ideju, ka tas bija patriotisms un varonība. Man liekas, ka, kopā esot uz barikādēm, cilvēki pieveica arī savas bailes. Tas pārsteidza neatkarības pretiniekus, kas nebija gatavi līdz galam izšķirties par tūkstošu slepkavošanu. Viņi negaidīja, ka bailēs no represijām cilvēki nevis sēdēs mājās, bet ies uz barikādēm.
3. Vai cilvēki vēlreiz ietu uz barikādēm, ja situācija atkārtotos?
Jā. Tikai ne, lai izcīnītu neatkarību, bet, lai to aizstāvētu.
4. Kas vienoja barikāžu dalībniekus?
Es domāju, ka vēlme būt drošībā un kopā ar savējiem, ģimeņu uzupurēšanās, palaižot savus vīrus un tēvus cīņā, sirsnība un rīdzinieku mīlestība, palīdzība. Arī Tēvzemes mīlestība.
5. Vai sabiedrība šodien ir sašķelta?
Jā, bet ne tik daudz pēc nacionālā kā pēc paaudžu principa. Jaunatne šodien nepieņem vecās paaudzes stereotipus. Tā ir konkurētspējīgāka ekonomikā, sabiedriskajā sektorā, arī politikā. Jaunatnei nav problēmu starpnacionālajos jautājumos. Vecā paaudze nevar samierināties ar to, jo nav tik toleranta.
6. Asimilācija.
Asimilācijas process notiek, un tas ir dabisks. Veidojas latviešu tauta kā valstiska kopība, nevis tikai viena tautība. Par to liecina statistika, kādas skolas saviem bērniem izvēlas nacionālo minoritāšu pārstāvji, jaukto laulību statistika. Kā latvieši pasaulē asimilējās savu mītnes zemju sabiedrībā un nācijā, tā Latvijā liela mazākumtautību otrajā un trešajā paaudzē asimilēsies latviešu nācijā.
7. Lepnums.
Pašlepnums ir galvenā parādība, kas būtu jāmodina Latvijas cilvēkos. Jātiek vaļā no vēlmes atzīmēt tikai sēru dienas, jāprot lepoties ar saviem panākumiem, priecāties par otra tautieša veiksmēm. Uz vēsturi jāskatās kā uz mācību vielu, lai varētu labāk dzīvot un prognozēt nākotnē valsts uzplaukumu.
8. Kas noticis pēdējos desmit gados?
Latvija ir brīva, un cilvēki to ir pieņēmuši. Daudzi cilvēki vēl nav personīgi brīvi un gaida brīnumus, ka par viņiem kāds cits domās, ka visas problēmas nokārtos valsts vai politiķi. Sabiedrība kopumā ir saglabājusi mieru un savstarpējo cieņu. Mēs esam kā vienota tauta un valsts un pamazām sākam ar to lepoties.
