Jaunais gadsimts, jaunais gadu tūkstotis un 10 gadi, kopš vēsturē aizgājušās LTF 3. sasaukuma Domes sēdes – tā iesākās 12. janvārī LU aulā bijušo LTF domnieku, koordinatoru un LPSR AP LTF frakcijas deputātu memoriālā sēde.
Jaunais gadsimts, jaunais gadu tūkstotis un 10 gadi, kopš vēsturē aizgājušās LTF 3. sasaukuma Domes sēdes – tā iesākās 12. janvārī LU aulā bijušo LTF domnieku, koordinatoru un LPSR AP LTF frakcijas deputātu memoriālā sēde, lai apstiprinātu 1991. gada 12. janvārī pieņemto lēmumu par nevardarbīgas pretošanās pasākumu organizēšanu Latvijā. Memoriālā sanāksme atklāja barikāžu dienu atceres pasākumu virkni.
Tās bija trauksmainās 1990. gada beigu un 1991. gada sākuma dienas: Latvijai tika uzspiesta «brīvprātīga» iesaistīšanās PSRS sastāvā. Baltijas KA armijas aktivizēšanās, Latvijas jauniešu tvarstīšana dienestam PSRS armijā, Interfrontes aktīva pretdarbība un dažādu organizāciju veidošana PSRS totalitārisma saglabāšanai.
Nevardarbīgās pretošanās metodes tika apsvērtas jau iepriekš, un ideja neradās stihiski, pie tās tika strādāts. 1991. gada 12. janvāra Domes sēdes lēmumi bija šo izstrādāto pasākumu praktiskā īstenošana, turklāt ļoti savlaicīga. To radīja tajā pašā diennaktī notikusī asinsizliešana Viļņā.
Memoriālajā Domes sēdē uzstājās gandrīz visi bijušie domnieki, kas Domes sēdē runāja pirms desmit gadiem. Domāju, uzvārdiem šoreiz nav nozīmes, jo runas drīzāk bija atmiņas. Tajās nebija šodienas aktualitātes. Manuprāt, dažiem tā bija arī izvairīšanās runāt par šodienu. Bija arī uzdrīkstēšanās. Gribētu atzīmēt mūsu LTF «mazās dzelzs lēdijas», bijušās I.Godmaņa palīdzes, Ilzes Cielavas uzrunu. Tā nebija vilšanās ideālos, bet sāpe un satraukums, ka savtīgu interešu dēļ notiek atkāpšanās no bijušās LTF mērķiem. Uzruna bija nedaudz ar noslieci uz kristietisko morāli, bet, norādot, ka pagaidām ne deputātu, ne valdības maiņas nav spējušas tikt galā ar valstī notiekošo noziedzību, izvirtību, korumpētību, pieaugošu narkomāniju. Gribētos I.Cielavai darīt zināmus trūkumus mūsu valsts izglītības sistēmā (varbūt ne tikai izglītības), kad netiek audzināti Latvijas valstij lojāli jaunie cilvēki, par nepaveiktiem darbiem nacionālo mazākumu tiesībās atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas.
Taču gribētu šajā sakarā bilst arī par dažu krievu valodā iznākošo laikrakstu notikumu izklāstu, kad, ja tā nav apzināta rīcība, tad tas kopējo cittautiešu saprašanos ar latviešiem gan neveicina.
Atgriežoties pie barikāžu dienām, jāatceras viss milzīgais tautas paveiktais tajā laikā. Tie bija cilvēki, kas sūtīja uz barikādēm tehniku, gādāja barikāžu aizstāvjiem pārtiku, slēpa dzīvokļos no tvarstīšanas jauniešus, un tie tūkstoši, kas sargāja savus objektus Rīgā. Tā bija mūsu Latvijas tauta. Atļaušos vismaz pieminēt divas tajās dienās nenogurstošās mūsu Jelgavas koordinācijas centra darbinieces – Baibu Legzdiņu un Intu Šimkus, kuru rokās bija visa informācijas un praktiskā darba organizēšana.
Daudzi tagad barikādes nosauc par spēlēšanos. Es saprotu, ka mūsu barikāžu smagā tehnika, aizsprosti nebūtu nepārvarams šķērslis PSRS karaspēkam, bet, lai to likvidētu, būtu nepieciešams laiks. Laiks bija mūsu sabiedrotais. Žurnālisti, fotoreportieri, TV paspētu fiksēt notikumu gaitu, vardarbību, un tas nāktu zināms pasaulei. Tā arī bija barikāžu un nevardarbīgās pretošanās galvenā loma.
Laika rats atpakaļ negriežas. Pastāvēs, kas mainīsies – tas bija Rainis. Arī latviešu tautas vēsture par to liecina, kad tauta ar savu gribu un spītīgo «es» reizēm ir paveikusi neiespējamo. Nedomāju, ka mums tagad būtu jāatgriežas uz barikādēm, bet laikā, kad tuvojas pašvaldību vēlēšanas un partijas jau iepriekš dala amatus, nokratīt pesimismu un pasivitāti un pateikt savu spītīgo «es»: neļauties gaišo solījumu vilinājumam, izvērtēt pašiem katra iespējamā kandidāta līdzšinējo gribēšanu un varēšanu strādāt tautas labā.
Domes sēdes nobeigumā visus vienoja kopēji nodziedātā «Nevis slinkojot un pūstot», kas, starp citu, savā laikā bija LTF Zemgales novada himna.
Augstu laimi Latvijai!
