Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam tīk, ka vēlēšanu līkloču gultnē iegrozās arī viņa brīvbrīži.
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam tīk, ka vēlēšanu līkloču gultnē iegrozās arī viņa brīvbrīži. Jo tik un tā Arnim Cimdaram tas netraucē nodoties dejošanai vienā no plaši pazīstamajiem Jelgavas deju kolektīviem.
Pirms gadiem piecpadsmit «Ritumā» Arnis gan ieskaitīts senioru grupā. Tolaik, kā pats saka, neesot lāgā mācējis atšķirt polku no galopa. «Biju kārtīgs padomju bērns, un tolaik valdīja priekšstati, ka mākslinieciskā pašdarbība nav «prīmā».» Citādi viņš pieļauj, ka ikvienam atvēlēts diezgan laika, lai pieklājīgi apgūtu «kustību koordinācijas» un kļūtu par kolektīva «inventāru».
Viņš stāsta, ka deju soļu ceļa sākumā bijis zīmīgs notikums. Tālajā 1985. gada vasarā, kad Jelgavā notika zonālie dziesmu svētki, Lauksaimniecības akadēmijas students Arnis Cimdars dienas un naktis pavadīja starp rasetnēm, strādājot pie diplomdarba. Kad viss bija galā, viņš devies mājup, lai vienreiz kārtīgi izgulētos, bet ceļā sastapis svētku gājienu un redzētā iespaidā pats pievērsies dejošanai.
Nodarbības «Ritumā», kura vadītāja pēdējos gadus ir Anda Zeidmane, Arnim palīdz ne tikai vingrināties komunikācijas mākslā, bet arī esot labākās zāles pret zvaigžņu slimību, kas laika gaitā nemaz neesot progresējusi, tā arī paliekot bērnības latentajā stadijā. «Darbā daudz iznāk tikties ar cilvēkiem, kas sabiedrībā augstu kotējas, un var pienākt brīdis, kad tu pats sevi sāc uzskatīt par ārkārtīgi svarīgu personu. Dejošana kolektīvā pierāda to, kas patiesībā esi, – daudz no tā visa gūstot, kaut ko dod arī citiem.»
Ne velti «Ritumā» dejo 7. Saeimas deputāts Arnis Razminovičs un pa kādam redzamam tieslietu darbiniekam vai uzņēmējam. «Ja visi simts parlamentārieši brīvajā laikā dejotu, Saeimas darba rezultāti būtu vēl labāki.»
Ne mazāk būtisks vaļasprieks saistīts ar Arņa Cimdara atbildīgo amatu. Viņam nereti jāatbild uz jautājumu, ko komisija dara vēlēšanu starplaikā. «Ir pienākumi, kurus nosaka likums, un ir lietas, kuras darām pēc savas iniciatīvas.» Tā, kopā ar kolēģiem tiek meklētas iespējas, kā atraktīvi un koncentrēti iepazīstināt «ierindas» vēlētāju ar balsošanas procedūru, proti, ar savām tiesībām, ko nebūt tik labi nezinām. Arnis smej: lai kā arī pirms 7. Saeimas vēlēšanām visās malās netika skandēts, ka balsot jāiet 3. oktobrī, vienalga jau biļetenu skaitīšanas laikā saņemti gaužām izmisušu pilsoņu jautājumi: kur vēl var paspēt novēlēt? Piedzīvoti pat traģikomiski kuriozi. Savulaik to ļaužu vidū, kas komisijai pārmetuši veģetēšanu uz nodokļu maksātāju rēķina, bijis arī kāds no mūsu ekspremjeriem, kas apgalvojis, ka pats reiz darbojies šādā komisijā, tātad zinot, ka patiesībā «komisāru» vienīgais darbs esot ievilkt balsotāju sarakstā ķeksīti, atzīmēt, kas atnācis balsot. Citādi gan zināms, ka vēlēšanas pēc sarakstiem Latvijā netiek rīkotas jau kopš padomju laikiem.
«Apzinos, ka, pasniedzot šo informāciju mācību grāmatas līmenī, veltīgi tiek tērēts laiks un enerģija, jo cilvēku uztvere ir aizņemta ar citām problēmām. Tāpēc meklējam dažādus veidus, kā informēt un izglītot vēlētāju, izmantojot masu saziņas līdzekļus, piemēram, veidojam animācijas klipus, kas tiek demonstrēti Latvijas Televīzijā.»
Rezumējot paša izvēlēto uzdevumu, viņš atsaucas uz Latvijā pieņemto vēlēšanu procedūras hierarhiju: vēlēšanu komisija – iecirkņa komisija – novērotāji – vēlētāji, kur nepieciešamo zināšanu apjoms tradicionāli samazinās vēlētāju virzienā. Arņa mērķis ir panākt, lai vēlētāji būtu tik zinoši, ka varētu pildīt novērotāja funkcijas, savukārt novērotāji – bez grūtībām darboties iecirkņa komisijā un tā tālāk.
«Starp citu, nākamās vēlēšanas ir 11. martā,» viņš atgādina.
