Barikāžu dienās televīzija cita starpā rādīja, kā drosmīgi un praktiski ļaudis no dažādām Latvijas vietām uz Rīgu devušies ar lieljaudas traktoriem un smagajām automašīnām.
Barikāžu dienās televīzija cita starpā rādīja, kā drosmīgi un praktiski ļaudis no dažādām Latvijas vietām uz Rīgu devušies ar lieljaudas traktoriem un smagajām automašīnām. Ar tām tika aizbarikādēti Pierīgas tilti un ielas pie objektiem, kurus Kremļa pavēles nesēji varētu uzskatīt par stratēģiski svarīgiem, nosprostots ceļš omoniešu bruņu transportieriem. Daudzas no šīm mašīnām piederēja Jelgavas «Lauktehnikai». Turklāt notikumu degpunktā tās atradās jau dažas stundas pēc tam, kad uzņēmuma vadītājs Jāzeps Kivlenieks pēc mītiņa Daugavmalā bija izšķīries par šādu riskantu lēmumu. «Nevarēja taču tā vienkārši paņemt mašīnas no garāžām un braukt. Tā taču bija smagā tehnika – «kamazi» ar piekabēm. Bija jāizraksta ceļazīmes, jānorāda maršruts, jānozīmē atbildīgie…»
Izrādās, šķietami spontānā rīcība bija labi pārdomāta. Pirmās simts «Lauktehnikas» mašīnas, kas devās uz Rīgu, bija īpašas, vēl padomju gados nokomplektēta, Klaipēdas garnizonam pakļauta vienība, kurai vajadzības gadījumā bija jāpilda militāri uzdevumi.
«Tolaik bijām vadošs uzņēmums. Jelgavas rajonā bija pieprasīti kravu pārvadājumi. Tad nāca pavēle no Baltijas kara apgabala, kas paredzēja spēcīgākajās autosaimniecībās veidot tā sauktās militārās kolonnas. Sākotnēji es to negribēju, taču vēlāk piekritu, jo sapratu, ka šādā veidā «Lauktehnika» var tikt pie jaunas tehnikas.»
Kolonnai bija savi komandieri no pašu «Lauktehnikas» darbinieku vidus un augsta mobilizācijas pakāpe. «Barikāžu dienās to pratām izmantot. Šī kolonna tad arī bija galvenais spēks, kas startēja uz Rīgu, un drīz vien tai pievienojās viss «Lauktehnikas» kolektīvs. Pēc grafika braucām uz dežūrām pie TV torņa. Vairāk nekā 100 mašīnas nosprostoja ielas pie Ministru padomes. Barikāžu notikumos piedalījās viss kolektīvs, gan latvieši, gan cittautieši, kas strādāja uzņēmumā.»
J.Kivlenieks teic, ka šādas vienības bijušas arī Tukuma un Madonas pusē, bet par to aktivitātēm barikāžu laikā viņam neesot ziņu. Taču viens ir skaidrs – jelgavnieku loma 1991. gada janvāra dienu satraucošajos notikumos vēl šodien pienācīgi nav novērtēta, un runa, protams, nav tikai par «Lauktehnikas» mašīnām un to šoferiem.
Kādi motīvi toreiz lika izšķirties par tik radikālu lēmumu?
Jau slavenā Rakstnieku savienības plēnuma laikā kļuva skaidrs, uz kurieni tā lieta virzās. Mēs, «Lauktehnikas» kolektīvs, ieņēmām simtprocentīgu nostāju par Latvijas neatkarību, kolektīvā bija spēcīga Tautas frontes nodaļa. Pēc Viļņas notikumiem sapratām, ka jādodas aizsargāt televīzija, Ministru padome, Augstākā padome. Bijām gados jauns kolektīvs, ap 80 procenti no uzņēmumā strādājošajiem bija vīrieši, galvenokārt latvieši, armijā pabijuši puiši, kas vajadzības gadījumā varēja ņemt rokā ieročus.
Vai zemapziņā nebija bailes – ja nu centra vara tomēr gūst virsroku?
Nebija laika domāt par bailēm. Tas bija vispārējs pacēlums – cilvēki cits citu aizrāva sev līdzi. Protams, man bija zvani, brīdinājumi, kādas aktivitātes nedrīkst veikt. Joprojām nezinu, kas tie bija par zvanītājiem, taču šeit, «uz vietas», nekas netika bremzēts. Ilgus gadus strādādams vadošā amatā, biju iepazinis šo sistēmu. «Lauktehnikai» bija spēcīgi kontakti ar Krieviju. Man kā uzņēmuma vadītājam vajadzēja atrast finansējumu, lai puišiem būtu darbs un jauna tehnika. No centrālkomitejas bieži nāca pārmetumi, ka «Lauktehnikā» nav «pareizs» nacionālais stāvoklis, ka uzņēmuma teritorijā nav izlikts pietiekami daudz sarkanās drēbes un Maskavas ciemiņiem uzraksti jālasa svešā valodā. Taču, tā kā labi pildījām ražošanas plānus, līdz atklātiem konfliktiem tā lieta nenonāca. Turklāt šeit bija iespēju robežās progresīvi noskaņoti partijas komiteju vadītāji, ar kuriem kopā tika strādāts. Gan rajona vadība, gan arī citi pilsētas un rajona uzņēmumi iekļāvās barikāžu notikumos, kas deva drosmi un radīja kopības izjūtu.
Domāju, ja Rīgā atkārtotos Viļņas variants vai situācija izvērstos vēl dramatiskāka, vienalga Maskava paliktu zaudētājos. M.Gorbačova pārkārtošanās laikā represīvie groži bija kļuvuši vaļīgi un partijas kodols bija satrunējis – kā Maskavā, tā Rīgā. PSRS reģionos bija pietiekami daudz pragmatiski domājošu cilvēku, kas jāļauj šai iekārtai aiziet vēsturē, prasot pēc iespējas mazāk upuru.
Ja vēsture atkārtotos, vai arī šodien jūs dotos uz barikādēm?
Ar laiku neatkarības ideāli aiziet otrajā plānā, pirmajā nostājas ekonomiskās problēmas, kuras valdība nereti nav atrisinājusi, ikdienas rūpes. Taču domāju, ja rastos reāli draudi valsts pastāvēšanai, aizmirstos pārestības un, nežēlojot sevi, mēs dotos aizstāvēt savu valsti. Daudzas nebūšanas – neuzņēmība, bezatbildība, protams, alkoholisms, zināmā mērā ir vecās iekārtas sekas. Atceros – savulaik Bauskas pusē bāzes vadītājs no partijas komitejas saņēma rājienu par to, ka ražas novākšanas laikā lauku veikalos nav šņabja.
Vai kopš Latvijas neatkarības atdzīšanas de facto Saeima un valdības pietiekami daudz darījusi valsts aizsardzības jomā? Īpaši es domāju katra iekšēju drošības sajūtu par savu valsti.
Stingrāk vajadzēja kontrolēt pāreju no valsts plāna uz tirgus ekonomiku, tad arī valsts budžetā būtu vairāk līdzekļu armijas vai robežu nostiprināšanas vajadzībām. Mums nebija tautsaimniecības pārejas modeļa un tā īstenotāju. Bija politiskie līderi, kas, labu domādami, pieļāva daudz taktisku kļūdu. Ja pareizi atceros, lielo uzņēmumu privatizācija kopumā valstij devusi dažus desmitus miljonu latu!
Likumdošanā nebija radīti nosacījumi arī «Lauktehnikas» pārkārtošanai uz tirgus ekonomikas principiem, likumi tika pieņemti ar novēlošanos. Līdzīgas problēmas bija raksturīgas lauksaimniecībai kopumā.
Vai barikāžu notikumu dalībnieki, to vidū «Lauktehnikas» kolektīvs, izjutuši pienācīgu atzinību?
Lielākā atzinība ir neatkarības iegūšana un apziņa, ka esi piedalījies šajā procesā.
Starp citu, vēl pirms atmodas mūsu uzņēmumā darbojās daudz mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu – koris, trīs deju ansambļi, pūtēju orķestris, estrādes orķestris… Galu galā, tā taču bija dziesmotā revolūcija.
Diemžēl nekur pilsētā joprojām nav apkopota informācija par atsevišķiem cilvēkiem un kolektīviem, kuriem bija liela loma šajos notikumos tieši Jelgavā. Rīdzinieki reizēm savu mundieri spodrina uz rajonu rēķina. Taču tieši lauku, mazpilsētu iedzīvotāji bija tie, kas viņiem iedvesa patriotisma garu. Domāju, ka vismaz puse šo milzīgo mītiņu un manifestāciju dalībnieki nebija rīdzinieki. Kāda mašīnu un autobusu straume plūda uz Rīgu! Visas stāvvietas bija pārpildītas. Atzinības būtība neslēpjas ordeņos. Svarīgi, lai būtu pēc iespējas mazāk tādu barikāžu dienu dalībnieku, kas mūsu valstī justos vientuļi.
Jūsuprāt, galvenais, kas par barikāžu notikumiem jāpasaka nākamajām paaudzēm?
Šāda situācija vēl var atkārtoties. Eiropas Savienība vai NATO Latvijai nebūt nav kā lietussargs. Ja nepratīsim sevi aizsargāt, neviens mums nepalīdzēs.
