Eiropas Integrācijas padomes sēdē šonedēļ nolemts, ka līdz janvāra beigām Ekonomikas ministrijai valdībā jāiesniedz koncepcija likumam par zemes tirgus liberalizāciju, kas paredzētu atvieglot zemes iegādi Eiropas Savienības pilsoņiem.
Eiropas Integrācijas padomes sēdē šonedēļ nolemts, ka līdz janvāra beigām Ekonomikas ministrijai valdībā jāiesniedz koncepcija likumam par zemes tirgus liberalizāciju, kas paredzētu atvieglot zemes iegādi Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem. Savukārt līdz jūlijam valdībā jāiesniedz jau precīzs likuma projekts. Iecerēts, ka likumu pieņems līdz 2002. gada 1. janvārim. Plānotā koncepcija paredz, ka zemes iegādei būtu vienādas prasības un ierobežojumi gan Latvijas, gan Eiropas Savienības pilsoņiem. Pagaidām zemi Latvijā var iegādāties tikai ārvalstu firmas saimniecisku darbību veikšanai, tas ir, nevar iegādāties privātpersonas. Taču arī pašreizējās likuma normas satrauc visus, kam rūp latviešu nācijas nākotne, jo lielas zemes platības Kurzemē, Zemgalē un Latgalē jau ir nonākušas dažādu ārvalstu karogu pavēnī.
Ir jau savā ziņā patīkami apzināties, ka jebkurš, arī Latvijas pavalstnieks, var par lietotas automašīnas cenu nopirkt kādu no neskaitāmajām saliņām Grieķijā vai vīnadārzu Atlantijas okeāna piekrastē Spānijā vai Portugālē. Vadoties no šādiem apsvērumiem, tiešām būtu godīgi, ja arī rietumeiropieši varētu nopirkt, sacīsim, nogabalu Gaujas senlejā vai Tērvetē. Taču, piemēram, Zviedrijā un vairākās citās valstīs ārzemniekam zemi iegādāties ir praktiski neiespējami, jo šīs valstis ļoti strikti aizsargā savu nāciju un īpašums (jo sevišķi – zemes īpašums) ir svarīgs aizsardzības instruments. Vēl nācijas nākotni iespējams nodrošināt arī ar citiem mehānismiem – piemēram, izglītību, kultūru, konsekvencēm ģimenes aizsardzībā. Jautājums par zemes īpašumu vistiešāk liecina par valsts politiku tautas, nacionālās identitātes saglabāšanā. Atverot (liberalizējot) zemes tirgu, Latvija lielā mērā tai parakstītu iznīcinošu spriedumu, īpaši, ja ņem vērā, ka arī neviens no pārējiem minētajiem mehānismiem pie mums netiek pienācīgi «eļļots» un pilnveidots.
Protams, orientētiem uz iestāšanos ES, mums tiek izvirzītas prasības ievērot tādus spēles noteikumus, kādi valda šai valstu aliansē. Taču nevajadzētu aizmirst, ka zemes cenas Eiropā ir vismaz desmitkārt augstākas nekā Latvijā, arī iedzīvotāju pirktspēja ir nesalīdzināmi lielāka, tāpēc, piemēram, vidusmēra Vācijas pilsonim pietiktu ar gada ietaupījumiem, lai pie mums nopirktu vai puspagastu. Skaidrs, ka ES ir ieinteresēta attiecīgas likumdošanas radīšanā Latvijā: alianse vēlas atbalstīt, dot naudu tikai zināmiem, pēc saviem kritērijiem «spējīgiem» īpašniekiem, kas prastu saimniekot izdevīgi iepirktajās zemēs. Zemteksts: ES apriori ieskata, ka mūsu pašu «bauri» to «neprot».
Rodas jautājums, kādēļ tāda steiga, tik īsi termiņi likuma projekta sagatavošanai. To lielā mērā var izskaidrot ar to, ka šā gada 31. decembrī beidzas privatizācijas sertifikātu «atprečošanas» termiņš, tādēļ, radot «vienlīdzīgus» noteikumus zemes iegādei (vismaz formāli!), valsts ļautu par tiem iegādāties zemi arī Latvijas pilsoņiem. Taču steigu acīmredzot izraisa vēl cits apstāklis. Pašvaldību lietu pārvaldē jau esot izveidota darba grupa, kuras uzdevums ir īsā laikā, uzreiz pēc gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, forsēt reģionālo reformu valstī. Reformas gaitā pašvaldību skaitu Latvijā paredzēts samazināt līdz pilsētu skaitam (piemēram, tagadējā Jelgavas rajonā varētu būt vairs tikai divas – Jelgavas un Kalnciema pašvaldības). Tas savukārt nozīmē, ka lauku teritorijās dzīvojošajiem būs krasi samazinātas iespējas aizstāvēt savas intereses ar vēlētu varas struktūru starpniecību, jo vara tiks centralizēta vienīgi pilsētās, kuru «tēviem» daudz mazāk var rūpēt kāda meža ieloka liktenis. Ja ņem vērā, ka drīz jābeidzas privatizācijas procesam, tā pēdējais cēliens draud izvērsties visai «asiņains».
Ievērojot sacīto, Eiropas Integrācijas padomes lēmums vairs neizraisa «izbrīnu», jo zemes tirgus jautājumi ļoti cieši saistīti ar pašvaldību darbību. Tiesa, Latvijā ir satraucoši daudz tā dēvēto brīvo jeb nepieprasīto zemju, tāpēc būtu jārada interese un jāsakārto iespējas tās iegādāties pašu valsts iedzīvotājiem. Iespējams, ka topošā likuma koncepcijā būtu jāparedz šo zemju nodošana pašvaldībām to pašreizējā dalījumā, lai pēc Privatizācijas aģentūras darbības beigām pašām pašvaldībām dotu iespējas rīkoties ar tām, pēc saviem ieskatiem vēlāk nododot privatizācijai. Pašvaldību vadītāju uzskats ir tāds, ka zemes tirgus Latvijā jau tā ir pietiekami liberāls.
Domājot par latviešu nācijas nākotni, nevar uzskatīt par prāta darbu šīs biezputras tālāku vārīšanu, no tās izmetot vienu no būtiskākajām sastāvdaļām – «zemes sāli».
