Nesen, tā īsi pirms Ziemassvētkiem, gadījās doties uz Rīgu. Ne jau kājām, protams. «Mikriņā» iekšā un – prom.
Nesen, tā īsi pirms Ziemassvētkiem, gadījās doties uz Rīgu. Ne jau kājām, protams. «Mikriņā» iekšā un – prom. Staigājot pa netīrītajām metropoles ielām (tajās dienās bija krietni sasnidzis), atlika vien atviegloti uzelpot – labi, ka kājām, ne ar auto! Jo pārvietošanās uz četriem riteņiem būtu visai gausa un apgrūtināta – pie ietvēm atstāto mašīnu rindas nevienam autovadītājam neļāva puslīdz ciešami izgrozīties pa tā jau šaurajām ielām. Turklāt sniega (Latvijas mūžīgā traģēdija!) dēļ tās bija pārvērstas par vienas joslas brauktuvi, kur pārvietošanās virzienu nosaka nevis Ceļu policijas inspektors, kas, salīgi mīņājoties, regulē satiksmi mūžīgajā centra «korķī», vai ceļa zīmes, bet gan mašīnas «biezums» un tās vadītāja nekaunība. Par tādu sīkumu kā stāvēšanu zem zīmes, ko darīja visi ielas malā «noparkotie» autiņi, nemaz nerunājot. Vai kas mainīsies, ja Ceļu policijai tiks atļauts autovadītāju sodīt bez viņa paša klātbūtnes? No tiem automobiļiem, kas bija zem zīmes sastājuši, nevienam pat «zābaks» nebija uzlikts.
Secinājums viens – galvaspilsētas mērijai ar šīs nozares sakārtošanu lāga nevedas. Pēc nepārbaudītas informācijas, uz atjaunotā Akmens tilta, ko savulaik «iedejoja» Rīgas satiksmes lietu kārtotāja Baltiņa un toreizējais satiksmes ministrs Krištopans, sastrēgumi esot gājuši mazumā. Varbūt viņi varētu vienoties kopīgā dejā pāri visai pilsētai?
