Varens ir dievs Hipnoss, kura zižļa pieskāriens liek aizvērties pat Olimpa valdnieka Zeva bargajām acīm…
Varens ir dievs Hipnoss, kura zižļa pieskāriens liek aizvērties pat Olimpa valdnieka Zeva bargajām acīm… Mūsdienu zinātnieki teiktu, ka Zevs piederējis pie tiem 70 procentiem cilvēku, kas pakļaujas hipnozei, pretēji 10 līdz 15 procentiem, kas ir «imūni» pret šo apziņas stāvokli. Vēl 10 līdz 20 procentus cilvēku ir sevišķi viegli nohipnotizēt. Lai arī pastāv daudzas teorijas, līdz pat šai dienai neviens zinātnieks nav spējis pilnībā izskaidrot, kas tad ir hipnoze. Kā jau parasts šādos gadījumos, zinātniekiem vieglāk definēt, kas nav hipnoze, proti, – bezgribas bezapziņas stāvoklis. Tomēr arī šādam formulējumam zinātnieki piekrīt «katrs no savas puses». Vieni uzskata, ka cilvēku transa stāvoklī nav iespējams piespiest uz viņam nepieņemamu rīcību, bet citi min gandrīz reālus piemērus, kad ļaudis politiskas propagandas iespaidā novesti masu hipnozē un pastrādājuši vardarbīgus noziegumus kā, piemēram, Kosovā vai kara apstākļos.
Pētījumos veiktie smadzeņu aktivitātes mērījumi liecinājuši, ka hipnoze ir apziņas stāvoklis starp miegu un nomodu. Turklāt hipnoze nav terapijas veids, bet gan «darbarīks» un palīdzības līdzeklis, ko psihoterapeiti lieto depresijas, miega, runas un ēšanas traucējumu, augstuma baiļu u.c. ārstēšanā. Tomēr hipnozi izmanto arī, lai paaugstinātu koncentrēšanās un radošās spējas, kā arī sportistu gatavību sasniegt augstus rezultātus. Medicīnā hipnoze palīdz «izslēgt» sāpju sajūtu, tā, piemēram, atvieglojot dzemdību procesu. Arī alerģijas un impotences problēmas, cik vien tas atkarīgs no garīga rakstura sarežģījumiem, tiek risinātas transa stāvoklī.
Atskatoties pagātnē, hipnoze praksē tiek pielietota jau ilgāk nekā gadsimtu. Pirmais zinātnieks, kas to izmantoja, lai rekonstruētu pagātnes notikumus un nepieciešamības gadījumā arī koriģētu tos, bija franču psihologs Pjērs Žanē. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids arī «pieķērās» šim līdzeklim, diemžēl, iepazīstot tikai vienu no hipnoterapijas veidiem, atmeta hipnozi kā nederīgu.
Kaut arī hipnoze tika izbrāķēta, tā vairāk vai mazāk tiek pielietota vēl līdz pat šai dienai. Vācijā vien ir 450 zobārstu, kas savā praksē sāpju novēršanai izmanto hipnozi. Kādreiz pacienta dziedināšanai dažādu nozaru terapeiti izmantoja dziļu transa stāvokli, kurā ārsts uzņēmās vadošo lomu. Šodien pacients tiek hipnotizēts virspusēji, lai viņš spētu kontrolēt apkārt notiekošo. Zobārsta pacients pilnīgā mierā un vienaldzībā spēj noraudzīties, kā ārsts ņem rokās skalpeli vai stangas, un vienīgais, kas, izejot no hipnotiskā stāvokļa, viņam šķitīs dīvains, būs laika posms, kuru pavadījis dentista kabinetā. Hipnotiskajā stāvoklī stundas ceturksnis «aizskrien» kā dažas minūtes, kad pacients klausījies zobārsta uzburtajās ainās par jūras krastu un gliemežvākiem, būdams vienlaikus gan ārsta rokās, gan ūdens apskāvienos.
Neapšaubāmi, terapeitam jābūt labam cilvēku pazinējam, lai spētu pacientu novest līdz transa stāvoklim, pavadīt tajā, kā arī izvest viņu no hipnozes. Transa stāvokli iespējams noteikt samērā viegli, jo tā laikā elpošana un pulss palēninās, cilvēks retāk mirkšķina acis un rij siekalas. Šajā stāvoklī hipnotizētais pats var regulēt veselībai nedraudīgās robežās savu asinsspiedienu un ķermeņa temperatūru.
Psihoterapeiti gan brīdina, ka pastāvot divas cilvēku grupas, kuras nekādā gadījumā nedrīkstot hipnotizēt – tos, kas paši to nevēlas, kā arī tos, kuri hipnozē saskata visu savu problēmu atrisinājumu.
