Emocionālā stabilitāte ir cilvēka garīgās un fiziskās veselības rādītājs. Taču ne visas dienas dzīvē ir vienlīdz gaišas.
Emocionālā stabilitāte ir cilvēka garīgās un fiziskās veselības rādītājs. Taču ne visas dienas dzīvē ir vienlīdz gaišas.
Nospiesta garastāvokļa iemesli var būt dažādi, viens no tiem – vientulības izjūta.
Vientulību esam izjutuši ikviens. Tā iespējama arī, atrodoties starp daudziem cilvēkiem, kuri ignorē tavas idejas, nesaprot un nepieņem tavu uzvedību.
Vientulības problēma ir aktuāla, tā skar aizvien vairāk cilvēku. Īpaši sāpīga vientulība ir tad, ja cilvēks tiek izslēgts no grupas – darba kolektīva, ģimenes, radu saimes.
Vientulība atšķirīgi ietekmē vīriešus un sievietes. Sievietes sociālo izolētību pārdzīvo smagāk nekā vīrieši. Vīrieši savukārt smagāk pārdzīvo situācijas, kad zūd saiknes ar darba kolektīvu.
Nav mazums gadījumu, kad visvientuļāk cilvēks jūtas tieši darbā. Vientuļi var justies vīrietis, strādājot sieviešu kolektīvā, vai otrādi – sieviete vīriešu kolektīvā. Neapskaužami var justies jauns cilvēks tur, kur lielākās daļas darbinieku vecums ir 50 – 60 gadu, iespējama arī pretēja situācija. Tāpat vientulība var nomākt skolēnu, kam daudz laika nākas pavadīt pie mācību grāmatām. Šīs situācijas ir svarīgi pamanīt un atbilstoši novērtēt tāpēc, ka vientulība cilvēku var novest depresijā. Lai to nepieļautu, ir jāprot ar negatīvajām izjūtām tikt galā, taču ne visiem pieejami ārsta psihoterapeita vai psihologa pakalpojumi, ne vienmēr varam mainīt ārējos apstākļus.
Pie kā tad tverties tādos brīžos? Jācenšas sevi audzināt, mobilizēt labajam, jo vienmēr ir kāds, kuram par tevi ir smagāk. Labs dziednieks ir arī darbs, bieži tieši šajā laikā var rūpīgāk izpildīt kādu pienākumu vai uzdevumu.
Skumju brīžos jāatrod iespēja sevi palutināt, reizēm nav būtiski, vai varam apēst mazu šokolādes tāfelīti vai iegādāties jaunu tērpu.
Labi, ja mums ir kaut viens cilvēks, kurš nekad nenovērsīsies un kuram uzticamies pilnībā.
Neapmierinātības un dusmu brīžos tomēr vajadzētu kontrolēt savas izjūtas un emocijas, atrodoties ģimenes, tuvinieku vidū. Pasaudzējot viņus no saviem emociju izvirdumiem, pasaudzēsim arī sevi – pēc brīža nebūs jāmokās vainas apziņā par negribēti pasprukušiem skarbiem vārdiem.
Tomēr nedrīkst nenovērtēt stāvokli, kad jāgriežas pie speciālista. Uzmanīgam jākļūst, kad mūsu domas pārņemtas tikai ar sava emocionālā stāvokļa analīzi, kad parādās bezmiegs, galvassāpes. Depresijas ārstēšanai nepieciešams ārsta padoms.
Visbeidzot der atcerēties, ka nekas nav mūžīgs, arī katram no mums «iedalītajai vientulības devai» reiz pienāk gals, mainoties apstākļiem, kas vientulību ir provocējuši.
Ilze Oša, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas studente
