Vēl krietnu laika sprīdi pirms jubilejas izstādes sarunā ar «Ziņām» Ivars Klaperis ieminējās, ka diez ko nemīlot skaļu reklāmu, jo gleznas tik un tā nevar izstāstīt.
Vēl krietnu laika sprīdi pirms jubilejas izstādes sarunā ar «Ziņām» Ivars Klaperis ieminējās, ka diez ko nemīlot skaļu reklāmu, jo gleznas tik un tā nevar izstāstīt.
Mazliet spītējot šai domai, kas droši vien vīd vai ik katra mākslas notikumu apskatnieka prātā, jāatzīst – taisnība vien ir. Jo sakāmā šajā ziņā būtu pārāk daudz un tam raksturīgs gadījums ir vakar Vēstures un mākslas muzejā atklātā ekspozīcija.
Lai gan zīmēt Ivaram Klaperim paticis jau agrā bērnībā un klasiski radošā profesija izvēlēta labi sen (starp citu, viņa rados ir mūsu baskājis–ģēnijs Voldemārs Irbe), Mākslas akadēmijas diploms iegūts samērā vēlu.
«Kā jau tolaik visi lauku bērni, gāju ganos. Kopš šīm dienām daudz skatīts un vērots. Skolā zīmēju pat stundu laikā. Bija viens skolotājs, kas atļāva to darīt, – ar noteikumu, lai pēc tam viņam parādu, ko esmu sazīmējis.»
Kļūst abstraktāks
Pirms trīsdesmit gadiem ieprecēšanās rezultātā kļūdams par jelgavnieku, Ivars Klaperis pieredzējis visus pilsētas mākslas dzīves kāpumus un kritumus – divus gadus Eliasa muzejā bijis nodaļas vadītājs, piecus – Jelgavas mākslas skolas pedagogs, no 1984. gada līdz pat šim brīdim vadīdams Gleznošanas studiju kultūras namā.
«Sākumā pedagoga darbs nevedās. Biju radis strādāt vienatnē, nevarēju klaji acīs pateikt, ka kaut kas nav izdevies. Cilvēks, kas darbojas kādā no mākslas jomām, ir ļoti jūtīgs un šo patiku var viegli iznīcināt. Jābūt iejūtībai, reizēm avansā jādod uzslavas. Tagad esmu atklātāks un tiešāks. Mans pedagoga pluss ir prasme strādāt dažādos virzienos un tehnikās.»
Izstādē par to varam pārliecināties divdesmit gadu gaitā radītajos portretos, klusajās dabās, ainavās, savdabīgās akvareļminiatūrās. «Beigās esmu abstraktāks,» ar mazliet šķelmīga meistara aci pārlūkojot muzeja lielo zāli, kurā pilnā sparā notiek gleznu kārtošanas priekšdarbi, autors vērš uzmanību uz trim gana atraktīvos spektra toņos ieturētiem audekliem, kas prāvo izmēru dēļ šurp transportēti muzeja busiņā. Viņš teic, ka pa laikam ir patīkami «atgriezties pie realitātes» un izgaršot Vilces, Garozas vai Pāvilostas plenēru īstenību.
Mācījies visu mūžu
Savulaik, iekārtojot citu personālizstādi, Ivaram Klaperim paša otrais «es» pēkšņi iekrāsojies pamatīgu kontrastu kaleidoskopa veidolā, tāpēc tonālā līdzsvara labad pa laikam pievērsies pelēcīgo krāsu gammai.
«Jebkurš mākslinieks nemitīgi atrodas meklējumos. Kad iztrakojos ar krāsu laukumiem, gribas ko lēnāku.»
Apmēram tā top klasiskas gleznas. Citādi par mākslinieka ražīguma principiem vēsta populārs stāsts par ģēniju, kas reti kautrējies dalīties ar kolēģiem sajūsmā par to, ka atkal viens «fiksais» darbs pārdots par bargu naudu. Tiesa, tā jaunais īpašnieks drīz vien šedevra autoru iesūdzējis tiesā, kur pēdējais it labi pratis sevi aizstāvēt, sacīdams, ka ātri gleznojis tālab, ka to mācījies visu mūžu.
Varbūt tieši tāpēc savu audeklu vērtēšanā Ivars Klaperis neņem vērā to «vecuma cenzu». «Tad jau būtu jālikvidē visi muzeji,» viņš komentē dažu kolēģu uzskatu, ka senāk gleznotus darbus nav vērts rādīt. «Gleznas nevar būt vecas, jo atkarībā no ekspozīcijas iekārtojuma un apgaismojuma katrreiz izskatīsies citādi.»
Atrast īsto pacēlumu
Lai nu par ko, bet par nākotnes plāniem Ivars Klapers runā nelabprāt (no runāšanas tie taču nepiepildās), vien izvairīgi bilstot, ka pēc vērienīgās izstādes noteikti mēģināšot ko jaunu un tomēr arī turpmāk stingri turēšoties pie glezniecības.
Lai gan pavisam digitāli orientētu radītāju pārliecību dažs kritiķis nereti pārvērš apokaliptiskās vīzijās par glezniecības nāvi, nekas tāds neesot gaidāms. Ivars Klaperis ir pārliecināts, ka jaunās tendences mākslā ir svētīgas, taču vecā labā mūsu jauno mākslinieku izglītošanas kārtība paredz, ka vispirms jāieliek meistarības pamati un tikai tad var eksperimentēt. Viņaprāt, mākslā tāpat kā dzīvē lielas lietas var paveikt ar datoru, tikai vieglāk arī palikt par «sausiņu». Par spīti tehnokrātijas vilinājumiem vienmēr būs tādi, kas gribēs gleznot kā Jānis un Felicita Pauļuki, Imants Vecozols vai Indulis Zariņš – Ivara Klapera pedagogs akadēmijas laikos. Katrā ziņā radniecīgas dvēseles var atrast ne tikai laikabiedru vidū, lai gan, iespējams, māksliniekam tas nebūt nav grūtākais uzdevums.
«Brīži, kad viss sokas, nemaz nenotiek tik bieži. Slikti, ja esi par daudz uzlādējies, vēl sliktāk – ja noguris. Smalka lieta – atrast īsto pacēlumu. Jābūt līdzsvaram starp miesu un garu, sevi ir jāmīl, reizēm mazliet jāpalutina. Manuprāt, visu lietu pamatā ir izjūta. Ja skatītājam iepatīkas kaut viena mana glezna, neesmu strādājis velti.»
Ivars Klaperis
Dzimis 1945. gada 18. jūlijā Drēzdenē.
1980. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas monumentālās glezniecības nodaļu.
Kopš 1995. gada Latvijas mākslinieku savienības biedrs.
Personālizstādes Beļavā (Gulbenes rajons), Alūksnē, Jelgavā.
Piedalījies izstādēs Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Taivānā, kā arī vairākos Latvijas mākslinieku simpozijos.
