Tā kā diskusija ir veselīga padarīšana sabiedrībai, kas grib būt atvērta, tad vēlētos tomēr iebilst vairākām G.Buļļa nostādnēm, kas paustas rakstā «Laiks lemta pašiem un nevis meklēt kungus».
Tā kā diskusija ir veselīga padarīšana sabiedrībai, kas grib būt atvērta, tad vēlētos tomēr iebilst vairākām G.Buļļa nostādnēm, kas paustas rakstā «Laiks lemta pašiem un nevis meklēt kungus».
Pirmkārt, Buļļa kungs, mans raksts bija apzināti tendēts atspoguļot to pusi, par kuru nedomā «tautas lielākais vairākums, it sevišķi pavecāko ļaužu», jo, manuprāt, šāds domāšanas veids ir pilnīgi neadekvāts šodienas Latvijas demokrātiskajam režīmam. Es, protams, balstoties uz rakstīto, nojaušu, ka gan jūsu, gan arī citu līdzīgi domājošo uzskati, ka Latvijai ir nepieciešams tautas vēlēts prezidents, ir izveidojušies tieši lielā aizvainojuma un frustācijas sajūtu iespaidā, kas radušās atmodas laikā izloloto ideālu sagrūšanas rezultātā. Un tomēr – tieši šī tendence ir tā, par ko es vēlējos paust savu nostāju rakstā «Vai vergu dvēselēm vajag kunga, kā bīties?».
Proti, šāda aizvainojuma un parlamentāras republikas «simts gudro galvu» noniecināšana vistipiskāk raksturo to, ka vēlmi pēc tautas vēlēta prezidenta sabiedrībā rada nevis neapslāpējama vēlme pēc prezidentālas republikas, kur tāpat būtu savas «gudrās simts galvas», bet gan vilšanās un aizvainojuma sajūta. Tieši šie ir tie cēloņi, kas nosaka vēlmi pēc kāda abstrakta baltā tēva. Un kas tad ir izsaucis tieši šādu sajūtu? Diemžēl tās ir sekas sociālajam pesimismam, kas Latvijā valda jau kopš 90. gadu sākuma; tās ir sekas tam, ka Latvijā netika veicināta pilsoniskās sabiedrības attīstība. Taču pa lielākai daļai tās ir arī sekas daudzu Latvijas iedzīvotāju pilsoniskajai pasivitātei, sak, palikšu labāk es maliņā, nebildīšu ne vārda, ļaujot citiem izlaupīt, izsaimniekot, iztirgot, prihvatizēt u.tml. (jūsu lietotie apzīmējumi), un vēlāk atkal par šādiem zagļiem balsošu. Saprotams, nevajag būt ideālistam, bet arī ne pesimistam. Ja ideālisms šajā gadījumā nozīmē pārāk lielu liberālismu, tad pesimisms – tieksmi pēc autoritāra režīma atjaunotnes Latvijā, kur būtu savs kungs (jūsu piesauktais Ulmanis) – lielais zemes arājs, īstais saimnieks, kuram vergu tautiņa teciņiem vien ietu līdzi, nespēdama par sevi parūpēties.
Augsti godātais Buļļa kungs, jūs savā rakstā apgalvojat, ka «no viena atbildību vieglāk pieprasīt» – tas tiesa, taču šāds deklaratīvs sauklis der tikai situācijā, kad pieprasītāji paši apzinās, kas un kāpēc ar viņiem notiek, un spēj būt atbildīgi vispirms par sevi. Sabiedrībai, kas neprasa atbildību no sevis (vai es esmu darījis visu, lai Latvijas sabiedriskā politika būtu labāka?), nav morālu tiesību prasīt atbildību no kāda konkrēta indivīda. Ja «tautas lielākais vairākums» saka – tie tur nespēj «demokrātiski vadīt valsti», tad tas liek jautāt, ko tu, sabiedrības lielākā daļa, esi darījusi, lai novērstu nedemokrātisku valsts vadīšanu? Vai tu esi veidojusi aktīvu pilsonisko sabiedrību? Vai esi publiski iebildusi, kad kaut kas tevi nav apmierinājis saistībā ar lokālo vai valsts institūciju pieņemtajiem administratīvajiem aktiem? Tieši šie ir tie jautājumi, Buļļa kungs, uz kuriem atbildi es nespēju rast. Tāpat kā es nespēju skaidri formulēt, kālab jūs (un citi), vēlaties, lai būtu kāds, kas vadītu; kālab prioritāte nav pašvadīšanai, pašorganizēšanai. Vai tas gadījumā neliecina par pašapziņas trūkumu? Un visbeidzot – pēdējais retoriskais jautājums. Jūs sakāt, ka tauta vairs nevēlas, lai viņus muļķo. Atvainojiet, bet kas tad ir šis mistiskais spēks, kas pieļauj tautas muļķošanu? Vai ne tauta pati?
