Šajās dienās, atceroties barikāžu notikumus, varbūt vairāk domājam, kam tad īsti pateikties par savu neatkarību.
Šajās dienās, atceroties barikāžu notikumus, varbūt vairāk domājam, kam tad īsti pateikties par savu neatkarību. Vispirms, protams, pašiem sev, atceroties, ka brīvvalsts atjaunošana nebija iespējama bez tiešiem vai netiešiem neatkarības centienu atbalstītājiem, kas ietekmēja lielvaru rīcību.
Ar laiku arvien vairāk būs versiju, apkopotu faktu un liecību par šā laika varoņiem, un tas galvenokārt ir vēstures pētnieku uzdevums. Tomēr kopš «atmošanās» pagājis pārāk maz laika, lai veidotu fundamentālus priekšstatus par laiku pirms radikālajām pārmaiņām.
Skaidrs, ka vairāk vai mazāk apzinātas brīvības un neatkarības idejas virmoja arī Padomju Latvijas sabiedrības apziņā. Tieši tāpēc nesaprotu, kāpēc nereti par kādu populāru cilvēku spriež pēc padomju laiku vizītkartēm, nepainteresējoties, kādi motīvi un darbi slēpjas aiz groteskajiem amatu un «činu» apzīmējumiem. Īpaši, ja konkrētas norādes uz «sarkanā barona» pagātni parādās augsta ranga amatpersonu teiktajā, starp citu, arī Jelgavas domē.
Tā vien šķiet, ka daži pat Ojāram Vācietim nav piedevuši aicinājumu latviešiem stāties partijā, lai gan, manuprāt, totālajā brežņevismā maz ko vēl gudrāku varēja pateikt.
Zīmīgi – gan loģiski, gan arī godīgi, ka padomju laiku ar labu vārdu atceras tieši kultūras darbinieki. Un ne jau tāpēc, ka tolaik kultūras iestādēs bija lielākas algas vai arī, ka nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums tika «pagarināts» ar prēmijām. Šāda nostāja vairāk saistās ar pateicības jūtām pret tiem, kas, rīvēdami partijas nomenklatūras kantes, pašu vadīto kolhozu un padomijas ražotņu darbiniekus stūrēja dejošanas, dziedāšanas virzienā, cēla kultūras namus, atbalstīja jaunāko grāmatu pirkšanu bibliotēkām – citiem vārdiem – sabiedriskā kārtā pildīja kultūras menedžeru funkcijas, nodrošināja kultūras apriti un iespējami plašāku tirgu. (Bez tā visa nudien sākas džungļu dzīve.)
50 gadu laikā Latvijas kultūrā nav trūcis sociālistiskā reālisma iezīmju. Taču tāpēc jau cilvēkam ir galva, lai saprastu, ka pasaule ir pārāk mainīga, lai realitāte arvien būtu tāda, kādu paši sev piedāvājam.
