Šodien pēc Austrumu (ķīniešu un japāņu) kalendāra sākas Čūskas gads. Austrumu astroloģija laiku iedala divpadsmit gadu garos ciklos, katram gadam nosakot kāda dzīvnieka nosaukumu.
Šodien pēc Austrumu (ķīniešu un japāņu) kalendāra sākas Čūskas gads. Austrumu astroloģija laiku iedala divpadsmit gadu garos ciklos, katram gadam nosakot kāda dzīvnieka nosaukumu. Atbilstoši šim iedalījumam tieši šodien Čūskas gads nomaina iepriekšējo – Pūķa gadu.
Čūskas gadā dzimušajiem cilvēkiem esot raksturīgas šādas īpašības.
Viņi ir mazrunīgi. Gudri no mazām dienām. Finanses vienmēr labākajā kārtībā. Bieži vien viņi ir egoistiski un godkārīgi. Galvenokārt paļaujas uz sevi. Noteikti un mērķtiecīgi. Dziļi pārdzīvo neveiksmes. Ārēji mierīgi, bet ar kaislīgu dvēseli. Šie cilvēki ir pievilcīgi, un tas noved pie sarežģījumiem ģimenē. Ar viņiem labi sader Vērša un Gaiļa gadā dzimušie, bet nepavisam nevar sadzīvot ar Tīģera un Mežacūkas gadā pasaulē nākušajiem.
Čūskām arī latviešu mitoloģijā bija ievērojama nozīme. Līdz pat kristietības ieviešanai tās simbolizēja gudrību un izmaņu.
Latvijā brīvā dabā sastopamas odzes, zalkši, gludenās čūskas un glodenes.
Odze ir pie mums vienīgā indīgā čūska. Tā nedzīvo tur, kur mīt zalkši. Mīl purvus, mežus, maskējas ar košo ornamentu (parasti zigzagu, retāk – vienkārši melnu). Pārtiek no pelēm un putnu mazuļiem. Nedzenas pakaļ cilvēkam, nesignalizē ar šņākšanu, bet gan cenšas noslēpties. Nav bīstama, ja tai nepienāk tuvāk par 30 centimetriem vai neuzkāpj.
Zalktis, ko dēvē arī par misiņausi, ir Latvijā vislielākā čūska, kas var sasniegt pat 3,5 metru garumu, bet parasti sastopama ap 1 metru gara. Mīl siltumu un mitrumu. Maiga, grezna, ar tumšbrūnu, pelēku vai brūnu muguru, ar diviem labi saskatāmiem dzelteniem, baltiem vai oranžiem plankumiem galvas abās pusēs. Nav indīga. Nav piedzīvots, ka sakostu cilvēkus. Šņāc nevis aiz niknuma, bet aiz izbīļa, aizstāvoties. Ja ņem rokās, zalktis ķērāju skaļiem žļurkstiem apķēzī ar smirdīgu šķidrumu no galvas līdz kājām. Jūlija beigās mātītes sāk dēt olas, tāpēc vasaras vidū tās ir lielas un resnas.
Gludenā čūska sastopama reti, nav indīga. Dzīvo kūdrainos purvājos. Agresīva vienpatne, var iekost cilvēkam, taču nav bīstama. Briesmās demonstrē savu sarkano vēderu, sak, bīsties manis!
Glodene patiesībā nav čūska, bet bezkāju ķirzaka, kas atšķirībā no čūskām mirkšķina acis. Lēnīgs, nevarīgs radījums sarkanīgi brūnu vai pelēku muguru, pār kuru mēdz stiepties divas pelēcīgas svītras.
Lūk, arī visas čūskas, ar ko varam lepoties. Ak, nē, ir jau vēl arī dažādi eksotiski eksemplāri Rīgas Zooloģiskā dārza terārijā un, protams, slavenais Bu-Bū. Tīģerpitons Bu-Bū ir lidmašīnā atlidojis no tālā Ziloņkaula krasta Āfrikā un iemitinājies pie neordinārā baletmeistara Leona Zviedra, ar kuru kopā viņi iestudējuši kaildejas kādā no Rīgas populārākajiem naktsklubiem. Bu-Bū reizēm, pamatinstinktu mudināts, savu partneri mēdz piežņaugt, bet citādi esot mīlīgs radījums, kas visnotaļ plūc slavas laurus tieši laikā, kad iestājas Čūskas gads.
Lai gan kopš bērnības lielākajā daļā cilvēku nezin kāpēc ir zināms riebums pret rāpuļiem vispār un čūskām it īpaši, maldās tie, kas domā, ka šie radījumi ir auksti un glumi. Patiesībā čūskas ir siltas un čaukstoši sausas. Puikas dienās ar bijīgām šausmām vēroju kaimiņieni – vecu tanti, kas ķēra odzes, cepa tās un gardu muti ēda, sacīdama, ka tas esot labākais līdzeklis pret viņas iekšķīgajām vainām. Tāpēc to sievu kopā ar kaimiņu bērniem uzskatījām par raganu.
Par čūskām vēsta daudz latviešu tautas pasaku un teiku. No pagānu laikiem daudzās tautās ar čūskām mēdz salīdzināt sievietes. Laikam jau tajā ir zināma loģika: arī čūskas ir graciozas un vijīgas kā sievietes, arī sievietes mēdz būt viltīgas un neaprēķināmas… Čūsku formu vijīgums un skaistums vilinājis un turpina vilināt māksliniekus. Viens no viņiem ir Pēteris Sidars. Viņš pats saka – laikam jau tāpēc, ka viņa sieva bija dzimusi Čūskas gadā, arī viņa tagadējā mīlestība dzimusi Čūskas zīmē.
P.Sidars ir diplomēts tekstilmākslinieks, lai gan sācis Liepājas Lietišķās mākslas skolā kā keramiķis. Viņš par sevi teic, ka vienmēr esot kustībā – starp Kuldīgu un Ventspili, starp pilsētu, jūru un laukiem. Pasaules pilsētas viņu interesējot kā liels tirgus placis, kur nerimst kustība un kņada. Tirgū viņš jūtas kā lauku puišelis – par visu brīnās, visu vēro un pamana pamanāmo, kur cits neko nepamanītu. Piemēram, reiz viņš klimtis tepat pa Rīgas Centrāltirgu. Pēkšņi ieraudzījis, ka kāds vīrs tirgo kūdras podiņus. Lielās bretēs presētus podiņus stādu audzēšanai. P.Sidaru tik ļoti sajūsminājis materiāls, ka viņš prasījis tirgonim, vai viņam tādas mantas ir daudz. Lūk, tik daudz – viņš ar roku rādījis no zemes līdz krūtīm. Varot rīt atgādāt, teicis pārdevējs, tas maksāšot tik un tik dolāru (tas vēl bijis laikā, kad stiprākas naudas Latvijā nebijis). Tad Pēteris steidzies pie kolēģes mākslinieces Daces Lielās, lai aizdodot tik un tik «zaļo». Dacei tā bijusi viena no ienesīgākajām investīcijām: Pēteris no kūdras podiņiem sāka veidot tādas kompozīcijas, kas ievērību, atzinību un arī finansiālu labklājību sagādāja ne vien Latvijā, bet arī daudzās pasaules valstīs, Japānu ieskaitot. Bet šogad P.Sidars saposies uz Norvēģiju: viņam piedāvāts no kūdras podiņiem veidot lielu skulpturālu ansambli, pie kura viņš strādās trīs mēnešus, saņemdams Norvēģijas valdības stipendiju.
Būdams vienlaikus pilsētnieks un laucinieks, pieaudzis un bērns, Pēteris nekad nav zaudējis māku brīnīties. Viņš var aizrauties ar visvienkāršākajām nodarbēm, ar grūtākajiem lauku darbiem. Piemēram, viņam ļoti patīk rasotā rīta iziet pļavā, atvēzēties ar izkapti un pļaut. Taču, kad pasaka: «Pēter, tev jānopļauj no šīs vietas līdz tai», viņš nospļaujas, nomet izkapti un atbild: «Ej taču tu d…!» To pašu viņš var pateikt ne tikai par pļavu, bet par laukiem vispār. Un par pilsētu vispār. Un par pasauli vispār – ja viņam kaut ko liek darīt nevajadzīgu, lieku, ikdienišķi pelēku. Jo pasaulē ir tik daudz interesanta, tik daudz kustības visapkārt! Piemēram, zem mikroskopa. Mākslinieks stundām var pētīt kaut kādas amēbas vai šūnu uzbūvi, kur viss kustas, vibrē – dzīvo. Un ir milzīga bauda un gandarījums, ja šo mikropasaules kustību izdodas iemūžināt citiem redzamā formātā – mākslas darbā.
Taču nav obligāti nepieciešams mikroskops, lai pasaulē atrastu, par ko brīnīties. Pēteris arī sabrauktu alus kārbu redz kā kustībā sastingušu brīnumu. Brīnums ir katrs viņa nodzīvots mirklis, katra jauna satikšanās.
Reiz kāda mākslinieku simpozija ceremoniju nogurdināts Pēteris klejoja pa Jūrmalu, malkodams vēju un viskiju, līdz viņa vientulību kliedējis kāds vientuļi gaišs logs nakts melnajā tumsā. Pieklauvējis. Atvēris ķīnietis. Tāds kluss un laipns. Pēteris piedāvājis iekampt no sava viskija. Bet namatēvs izdzēris tikai mazu ķobīti, tik klausījies, ko Pēteris runā, un ārā nav dzinis. Tā radusies draudzība ar tekstilmākslinieku Liang Shao-Ji. Ķīnietis runājis tikai ķīniski un angliski, Pēteris Pētera dūšā laidis tikai latviski vien, taču abi sapratušies lieliski. Shao-Ji uzdāvinājis, lūk, tik milzīgu zīda tepiķi… Runājuši arī par sievietēm, pūķiem un čūskām. Diezin vai tobrīd puspilsētnieks, puslaucinieks P.Sidars apjēdza pavērsienu «kaut kur sevī iekšā», taču pēc neilga laika jaunu formu un materiālu meklējumi mākslinieku noveda zooloģiskajā dārzā. Tur viņš, pie terārija stāvēdams, saņēma tādu kā belzienu: čūskas! Kas par vijīgumu, kas par ornamentu! Un vēl viņš pagalam izbrīnīts uzzināja, ka čūskas ādu met katru mēnesi un ka vecās čūskādas zoodārza darbinieki vienkārši met laukā. Kopš tās reizes P.Sidars terāriju sāka apmeklēt regulāri, prom aiznesdams prāvas tarbas ar čūsku nomestajām ādām. Tās viņš tīra, veido dažādas kompozīcijas. Ilgi viņš domāja, kā šo tik trauslo materiālu padarīt izturīgu, kā paildzināt mākslas darbu mūžu. Un viņš radīja mūsdienīgu risinājumu: tagad P.Sidars, cik zināms, ir pasaulē vienīgais mākslinieks, kas veido «laminātus» – plastikātā iepresētas kompozīcijas.
«Redzi, šis ir mans parāds «tē-vē» dīvai Baibai Sipeniecei. Viņa pēc tam, kad biju runājis raidījumā «Zvaigžņu stunda», man uzdāvināja kaseti ar raidījuma ierakstu. Ko tik es tad nesarunāju!… Te nu ir mēģinājums viņai atdarīt ar labu.» Un Pēteris tin vaļā vismaz divus metrus garu plastikāta rulli, kurā iesprostota veselas čūskas āda. Īpatnēji, bet – skaisti.
Pagājušajā gadā Pēterim bija laminātu izstāde galerijā «Bastejs». Kopš tās reizes viņš kļuva īpaši populārs kā īstens «čūsku vecis», tāpēc tagad, īsi pirms Čūskas gada sākuma, ir sevišķi pieprasīts. «Bastejā» viņš lūgts attiecīgi noformēt skatlogu, jo galerijā austrumnieku gadumijai par godu mākslas darbu retumu izstādi iekārtojusi Ķīnas vēstniecība.
Kā pieklājas, Jauno gadu sagaidot, Pēteris šā raksta autoram uzdāvināja divmetrīgas čūskas ādu, kuras gabaliņi tika arī kolēģiem redakcijā. Tāds gabaliņš nesot laimi. Savukārt «Ziņu» lasītājiem mākslinieks sūta vienu no savām kompozīcijām. Varat šo bildi izgriezt drošā paļāvībā, ka arī tā nesīs jums laimi Čūskas gadā!
