Pārtikas pārstrādātāji situāciju Latvijas gaļas tirgū atzīst par dramatisku. Akūti jūtams liellopu un cūkgaļas deficīts.
Pārtikas pārstrādātāji situāciju Latvijas gaļas tirgū atzīst par dramatisku. Akūti jūtams liellopu un cūkgaļas deficīts. Beidzamajos gados bijām varējuši saražot tikai pusi no pārstrādei nepieciešamā cūkgaļas daudzuma un tikai 40 procentu liellopu gaļas, bet patlaban stāvoklis ir pasliktinājies.
Iepriekšējos gados deficītu «nosedza» galvenokārt ar importētu gaļu no Igaunijas, bet īpaši – no Lietuvas. Arī no citām Eiropas valstīm.
Taču pagājušajā gadā Lietuvā krasi mainījās lauksaimnieciskās ražošanas subsidēšanas mehānisms, un kā sekas šajā kaimiņvalstī strauji samazinājās gaļas ražošana: lopkopība kā nozare kļuva ekonomiski neizdevīga, ļoti daudz lopu izkāva (liellopu ganāmpulks samazinājās par aptuveni vienu trešo daļu vai pat pusi). Tajā pašā laikā Rietumeiropas valstīs arvien plašāk izplatījās tā dēvētā govju trakumsērga. Pie mums liellopu gaļas imports no Rietumeiropas valstīm tika arvien vairāk ierobežots, līdz ar to patlaban Latvijas gaļas pārstrādes uzņēmumi ar liellopu gaļu ir nodrošināti tikai aptuveni par 20 procentiem (nerēķinot to gaļas daudzumu, kas tirgū tiek piedāvāts svaigā veidā).
Nav vienotas valsts politikas
Kas tad vainojams šādas situācijas izveidē? Akciju sabiedrības «Jelgavas Gaļas kombināts» valdes loceklis Vilis Ļevčenoks viennozīmīgi kā galveno iemeslu min to, ka Latvijā nav vienotas valsts politikas lauksaimniecības attīstībai. Ekonomikai šūpojoties, zemniekiem kļuva neizdevīgi audzēt lopus. Tas arī izraisījis krīzi gaļas tirgū. Loģiskas sekas tam ir straujās gaļas cenu svārstības. Pagājušajā gadā jaunlopa gaļa kilogramu iepirka vidēji par 60 santīmiem, bet pašlaik pārstrādātāji par liellopa gaļas kilogramu maksā jau latu. Tātad paaugstinājums ir 40 procenti, turklāt joprojām vērojama tendence gaļas cenai kāpt. Principā stabilākas ir cūkgaļas cenas. Tā tiek iepirkta par 1,02 līdz 1,03 latiem gaļas kilogramā. Praktiski liellopa gaļas cena sasniegusi cūkgaļas cenu. Protams, kāpums nevar būt bezgalīgs, jo izejvielu dārdzībai neizbēgami jāizraisa arī produkta cenas pieaugums, kas savukārt atsauksies uz iedzīvotāju maciņiem. Tādēļ desu un līdzīgas produkcijas ražotāji mēģina izgrozīties kā uz karstas pannas, mainīdami receptūru, piemēram, palielinot cūkgaļas saturu desu izstrādājumos. Savukārt tas vēl vairāk palielina jau tā deficītās cūkgaļas patēriņu, līdz kādu brīdi būsim pilnībā «izpumpējuši» visas iespējas, un mums būs jākļūst par veģetāriešiem.
Latvijā ir lielas graudkopības rezerves: varam pārpārēm nodrošināt valsti ar lopbarības graudiem, tāpēc nepieciešamo cūku skaitu varētu atjaunot samērā īsā – nepilna, pusotra gada laikā. Taču liellopu ganāmpulka atjaunošanai nepieciešami vismaz trīs gadi.
Tātad zemniekiem ir ļoti piemērots laiks atkal nopietni pievērsties liellopu gaļas audzēšanai. Sabiedrībā tomēr valda bažas par liellopu slimības izplatību, tāpēc zemnieki nav droši pārliecināti, ka liellopu audzēšana ir droša nodarbe. Īpaši, ja ievēro, ka tā dēvētā govju trakumsērga konstatējama vienīgi pēc lopa nokaušanas.
Kas mūsu valstī tuvākajā nākotnē paredzēts situācijas uzlabošanai? Līdz šim tika subsidēta gaļas šķirņu lopu audzēšana ( tādu, kuru svars pārsniedz 450 kilogramu). Tādēļ no tiem trijiem procentiem, kas šogad no valsts budžeta paredzēti lauksaimniecībai, daļu vajadzētu paredzēt tieši liellopu gaļas audzētāju subsidēšanai. Paredzēts, ka ar šā gada 1. jūliju cūkgaļu iepirks atbilstoši jauniem standartiem, nevis ņemot vērā speķa kārtu, bet tieši gaļas saturu: par treknu cūkgaļu maksās mazāk.
Jelgavas rajonā nav neviena liela gaļas audzēšanas kompleksa. Ir paju sabiedrības «Sesava» un «Lielvircava», kur audzē ap 2000 cūku. Lielāki kompleksi ir Dobeles, Saldus rajonos, Liepājas un Latgales pusē. Tur selekcijas darbs nav bijis pārtraukts, un samērā īsā laikā būtu iespējams lopu skaitu atjaunot. Taču uz šiem lielajiem cūkgaļas ražošanas kompleksiem kārām acīm raugās daudzi gaļas pārstrādes uzņēmumi, izveidojušās garas rindas. Jelgavas Gaļas kombināts ir viens no tiem, kas mēģina gaļu iepirkt, kur vien var. Pagaidām lielāko daļu cūku izdodoties iepirkt tepat, Latvijā, taču ievedot arī dzīvas cūkas no Lietuvas, lai gan arī kaimiņvalstī nav vairs nekāda leiputrija, un neba Jelgavas Gaļas kombināts ir vienīgais, kas klauvē pie kaimiņu kūts durvīm, turklāt arī Lietuvā gaļas cenas arvien vairāk kāpj augšup.
Tomēr nav pamata cerēt, ka vienubrīd valdība pēkšņi kaut ko būtiski mainīs attieksmē pret lopkopjiem, gaļas ražošana tā arī var palikt neizdevīga. Kāda ir robeža, līdz kurai var «kāpt» gaļas iepirkuma cenas? Zinot sabiedrības pirktspēju, prognozēt var tikai to, ka, veikalos gaļas pārstrādes produktu cenām palielinoties, iedzīvotāji šos produktus pirks mazāk, tirgus sašaurināsies. Gaļas iepirkuma cenu kāpuma ietekmē izdzīvot varēs tikai tie produkcijas pārstrādātāji, kas spēs izlīst caur izmaksu adatas aci. Savukārt pārējiem draud bankrots, izputēšana. Gaļas pārstrādes nozare ir apdraudēta.
Eksportēt varētu, taču eksportēt… nevar
Latvijā ražotie gaļas produkti, žāvējumi, desas arvien bijušas iecienītas citās valstīs. Nerunājot par seno pagātni, par Pirmās republikas laiku plašo «bekona eksportu», vēl nesen nespējām pieražot Krievijas tirgum. Mainoties sabiedriskajai iekārtai, pakārtojoties tirgus ekonomikas likumiem, pavisam citādas kļuvušas arī Latvijas gaļas ražotāju piedāvātās produkcijas eksporta iespējas. Latvijai gan ir piešķirtas Eiropas Savienības kvotas svaigas liellopu gaļas eksportam (aptuveni 1000 tonnu). Tātad, liellopu gaļu ražojot pietiekami lielos apjomos, par ES noteiktajām cenām, noiets gaļai būtu garantēts. Taču te lielākā problēma ir tā, ka Latvijā nav nevienas piemērotas, ES prasībām atbilstošas kautuves. Veidojas paradokss: kvotas ir, bet mēs tās nevaram aizpildīt, jo nav iespējams nodrošināt pienācīgu kaušanu.
Kas attiecas uz Krieviju, tās tirgus mums nav pieņemams zemo cenu dēļ: tur gaļa maksā vismaz par trešdaļu, ja ne pusi, lētāk, turklāt maksājumi muitā, nedrošība par to, ka vispār tiks saņemta nauda par pārdoto preci Krievijas tirgu mums padara pavisam nepievilcīgu. Turklāt Krievijā beidzamajos divos gados ļoti strauji attīstījusies gaļas pārstrāde, ieviešot jaunās tehnoloģijas. Turklāt ES šajā valstī iepludinājusi milzīgu daudzumu gaļas par subsidētām cenām.
Kur ņemt gaļu – tāds ir jautājums
Situācija, kad, no vienas puses, nav iespēju paplašināt saražotās produkcijas noietu uz ārzemēm (tādējādi uz lielu ražošanas apjomu rēķina samazinot gaļas dārdzības izraisīto izmaksu pieaugumu) un, no otras puses, kad asi izjūtams izejvielu – svaigas gaļas – deficīts, ir neapskaužama. Daudzu gaļas pārstrādes uzņēmumu eksistence karājas kā mata galā. Mokošākais ir jautājums – kur ņemt gaļu? Jo ir tā, kā ir: visā valstī ir tikai nedaudzi lieli cūku audzēšanas kompleksi, uz rokas pirkstiem skaitāmi cik necik ievērojami gaļas liellopu ganāmpulki; valsts arī nespēj rīkoties pietiekami operatīvi un enerģiski, lai ieviestu efektīvus subsidēšanas mehānismus. Galu galā arī dabu nav iespējams pakļaut: izkauto mājdzīvnieku vietā jauni uzreiz nerodas. Tādēļ gaļas pārstrādātāji arvien vairāk raugās uz individuālo audzētāju, sīkzemnieku pusi gatavībā iepirkt kaut pa dažām, kaut pa vienai cūkai vai liellopam. Taču arī tajā jāsastopas ar pretrunām un paradoksiem. Cilvēkam, lai nodotu gaļas pārstrādes uzņēmumam paša audzētu lopiņu, jāgādā izziņa no pagastmājas, jāmēro citi birokrātijas gaiteņi, lai tikai pēc vairākām dienām tiktu pie samaksas par pārdoto gaļu. Tāpēc daudzas lauku sieviņas labprātāk izvēlas citu ceļu. Rajona avīzē izlasījušas kādu no daudzajiem sludinājumiem, viņas zvana gaļas uzpircējiem, kas gatavi «izbraukt pie klienta un samaksāt uz vietas», turklāt skaidrā naudā. Šis ir āķis, uz kura daudzi uzķeras apzināti, jau iepriekš samierinādamies un par normālu pieņemot, ka tiks nežēlīgi apkrāpti: uzpircēji atrod neskaitāmus ieganstus, piekopj gan pašus primitīvākos, gan visai rafinētus trikus, taču tik un tā pamatīgi noblēda samaksu. Taču daudzi individuālie lopu audzētāji to izliekas nemanām tāpēc vien, ka, lūk, viņiem nauda tiešām vajadzīga uzreiz, to viņi arī dabū, turklāt – bez birokrātiskām procedūrām. Kur šādi iepirktā gaļa nonāk tālāk, var tikai iedomāties vai minēt. Naivi būtu domāt, ka, piemēram, žāvēts šķiņķis, kas veikalā vai tirgū maksā tikpat, cik svaiga gaļa, būtu nācis legālu ceļu.
Neprasa daudz līdzekļu un pūļu sakārtot gaļas legālu iepirkšanu, mazinot birokrātismu. Tādējādi tiktu mazināta «nezināmas izcelsmes» gaļas iepludināšana tirgū, kas galu galā ne tikai novājina legālos gaļas pārstrādātājus, bet arī rada zaudējumus valstij nesamaksātu nodokļu veidā.
Kādu izeju no pašreizējās situācijas saskata gaļas pārstrādātāji? Vilis Ļevčenoks uzskata, ka pirmām kārtām valstij nepieciešama skaidra, stingra, pārdomāta lauksaimnieciskā programma, kurā jāparedz gan svarīgāko nozaru subsidēšana, gan līdzsvarojoši mehānismi. Gaļas ražošanā tas varētu būt līdzīgi cukurbiešu kvotēšanai. Piemēram, zinot Latvijā kopā nepieciešamo gaļas daudzumu, valsts varētu noteikt, kādos reģionos cik daudz gaļas būtu jāražo. Turklāt ražošanas apjomi tiktu elastīgi regulēti ar subsidēšanas noteikumiem. Tādā gadījumā būtu iespējams izvairīties gan no gaļas pārprodukcijas, gan pasargāt zemniekus no krasām iepirkuma cenu svārstībām, stabilizēt gaļas pārstrādi un vairot zemniekos drošību par rītdienu.
