Jelgavā jau gadu darbojas Jelgavas Zonta kluba konsultāciju centrs sievietēm, kas izcietušas sodu un atgriezušās savās dzīvesvietās, lai atsāktu dzīvi brīvībā.
Jelgavā jau gadu darbojas Jelgavas Zonta kluba konsultāciju centrs sievietēm, kas izcietušas sodu un atgriezušās savās dzīvesvietās, lai atsāktu dzīvi brīvībā.
Soda izciešanas laikā viņu dzīve ir mainījusies: daudzām nav vairs ģimenes, citāda kļuvusi bērnu attieksme, dažām nav pat dzīvesvietas, bet viens gan lielākoties nemainās – dzīvesvietā sievietes sagaida tā pati vide, no kuras viņas nokļuva ieslodzījumā, un līdz ar to visreālākā iespēja turpināt iepriekšējo dzīvesveidu.
Konsultāciju centrs ir apzinājis šīs sievietes Jelgavā un arī Jelgavas rajonā. Esam vairākkārt organizējušas tikšanās Iļģuciema cietumā, lai runātu par to, kāpēc sieviete nokļuvusi cietumā, vai viņām saglabājušies sakari ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, kādu viņas redz savu dzīvi pēc atbrīvošanās un vēl daudz citu jautājumu.
Atzīšu, ka tas prasa no koordinācijas centra vadītājas, psihologa un jurista noskaidroto apstākļu dziļu analīzi, izpratni un prasmi un galvenokārt vēlēšanos sniegt kaut visniecīgāko morālo atbalstu šīm sievietēm. Tas ir darbs ar cilvēku, kura psihē notikušas dziļas izmaiņas. To apstiprināja Zonta kluba koordinācijas centra organizētā atvērto durvju nedēļa no 2001. gada 2. janvāra līdz 5. janvārim, kad centrā varēja ierasties no soda izciešanas vietas atbrīvojušās sievietes un tikties ar kluba pārstāvēm.
Atsaucība bija minimāla un tajā pašā laikā – dramatiska. Kādēļ mēs esam tik vienaldzīgi, neatsaucīgi, kas tam visam ir pamatā. Vai pašu dzīves likstas, dažādās problēmas, darba un iztikas grūtības, vai tikai un vienīgi vienaldzība?
Ko var palīdzēt no cietuma tikko iznākušai sievietei koordinācijas centrs, ja ģimenē neviens nestrādā, sistemātiski lieto alkoholu, nav savstarpējas saprašanās, mīlestības? Ja vienīgais, kas kopīgs šai sievietei ar ģimeni, izrādās alkohols, vide, kurā viņa nodzērās, izdarīja noziegumu un kārtējo reizi nokļuva cietumā? Tas neizbēgami viņu sagaida arī tagad, un ļaunākais ir tas, ka šī sieviete to apzinās kā neizbēgamu situāciju.
Koordinācijas centrs cenšas saistīties ar nodarbinātības dienestu, veiksmīgāk risināt iekārtošanos darbā, taču tas notiek bez pašas sievietes līdzdalības, jo viņa pēc atbrīvošanās no cietuma atrodas alkohola varā. Pašvaldība neko palīdzēt nevar ne šai ģimenei, ne arī tikko no cietuma iznākušajai sievietei, jo nevienam šajā ģimenē nekas neinteresē.
Ir sievietes, kas, atgriezušās no cietuma, savu dzīvi sakārto: strādā, dzīvo normālā ģimenē, turpina audzināt savus bērnus un cenšas aizmirst nebrīvē pavadītos gadus. Viņām var un vajag sniegt vienīgi morālu atbalstu, tiekoties, pārrunājot un priecājoties, ka cilvēkam izdevies tikt pāri pagātnes notikumiem.
Cietums ir sods par nodarījumu, pēc kura it kā sagaidām sodītā labošanos. Taču brīvības atņemšanas iestāde diemžēl nesniedz pozitīvas emocijas, un, ja arī līdzšinējā dzīvē to nav bijis, tad cilvēks no cietuma atgriežas ne jau ar gaišām cerībām. Tāpēc, kā savas darbības laikā secinājušas Zonta kluba projekta dalībnieces, galvenā vērība pašvaldībai un sabiedrībai būtu jāpievērš profilaksei – darbam ar ģimenēm, kurās lieto alkoholu, notiek skandāli un kautiņi, tiek traumēti bērni. Tad būs mazāk izpostītu dzīvju un arī mazāk noziegumu, kas galu galā vēršas pret pašiem vienaldzīgajiem.
