1999. gada 9. decembrī daudzstāvu mājas Mātera ielā 23/25 pirmajā stāvā tika atvērts rūpniecības preču veikals «Mēdeja».
1999. gada 9. decembrī daudzstāvu mājas Mātera ielā 23/25 pirmajā stāvā tika atvērts rūpniecības preču veikals «Mēdeja». Gada laikā jelgavnieki spējuši novērtēt šā veikala preču labo kvalitāti, mūsdienīgo interjeru, gaumīgi noformēto skatlogu, sakopto zālienu un glīto trotuāru pie veikala.
Laba ideja prasa daudz nervu.
Jau būvējot «Mēdeju», veikala īpašniece Valentīna Ļitvina loloja ideju par otru – vīriešu apģērbu un apavu – veikalu. Tādēļ viņa nekavējoties piekrita priekšlikumam nopirkt privatizētu divistabu dzīvokli Lielajā ielā 15 – 1. Šis pirmā stāva dzīvoklis Valentīnas īpašumā nonāca ar lielām grūtībām. Daudz laika aizņēma dokumentu noformēšana, jaunas dzīves vietas sameklēšana bijušajam īrniekam – dzērājam –, kā arī viņa jurģošana uz jauno mītni. Tikai 2000. gada 28. jūnijā dzīvoklis kļuva par Ļitvinu ģimenes īpašumu. Tajā laikā viņa jau bija nopirkusi otru dzīvokli šajā pašā kāpņu telpā. Atlika tikai noņemt abiem dzīvokļiem dzīvojamo telpu statusu un saņemt Domē atļauju noformēt tos kā rūpniecības preču veikalu.
Šķēršļu josla
Kārtību, kādā noņemt dzīvojamās telpas statusu, bija noteikusi Dome 1998. gada 22. oktobrī. Šo noteikumu trešajā punktā ir teikts: lai atvērtu dzīvojamā mājā sabiedrisku iestādi, ir jābūt atļaujai no visiem privatizēto dzīvokļu īpašniekiem. Lielās ielas 15. mājas iedzīvotājiem jau sen «ir zobs» uz pirmā stāva «okupantiem»: firmu daudz, bet neviena neuzņemas sakopt mājas pagalmu. Paklīda arī baumas, ka jaunie saimnieki it kā gatavojoties tur atvērt kafejnīcu…
Valentīnai bija vajadzīgs mēnesis, lai izskaidrotu ļaudīm, ka netiks ierīkota kafejnīca, bet gan gatavo apģērbu veikals. Rezultātā no mājas 22 dzīvokļiem 16 dzīvokļu īrnieki piekrita veikala iekārtošanai. Tam piekrita arī mājas pirmā stāva četru firmu īpašnieki. Tikai veikala «Audumi» komercdirektore Velga Vilciņa (arī Domes deputāte un Vides aizsardzības un pilsētsaimniecības komitejas priekšsēdētāja) mājas vecākajai paziņoja, ka viņa parakstīsies tikai tad, ja to būs izdarījuši visi nama iedzīvotāji.
Neatļāva…
Pilsētas galvenā arhitekta Kaspara Riekstiņa atbilde uz lūgumu atļaut dzīvojamās telpas pārbūvēt par rūpniecības preču veikalu bija īsa: neatļauju. Iemesli tam bija vairāki. Pirmkārt, nebija visu privatizēto dzīvokļu un nedzīvojamo telpu īpašnieku atļaujas. Otrkārt, ideja par veikala ierīkošanu, pēc galvenā arhitekta domām, ir pretrunā ar «Sabiedrisko telpu pārbūves noteikumiem daudzdzīvokļu mājās», kas pieņemti 1999. gada 22. aprīļa Domes sēdē: nav ievērots noteikumu 2.2. punkta nosacījums, ka attālums starp sabiedriskās telpas grīdu un trotuāru nedrīkst pārsniegt 0,45 m. Un beidzot trešais atteikuma iemesls: 2000. gada novembrī ir sākts izstrādāt pilsētas centrālās daļas detalizētu plānojumu. Tikai 2001. gada jūlijā būs zināms, kurās Lielās ielas mājās (posmā no Akadēmijas līdz Dambja ielai) pirmo stāvu dzīvojamās telpas ir lietderīgi pārbūvēt par sabiedriskām (biroji, veikali, pakalpojumu sfēras uzņēmumi utt.).
Pats neizprotamākais bija atteikuma otrais iemesls. Par kādām pretrunām un kādiem centimetriem ir runa? Vēl taču nav konkrēta projekta, ir tikai iesniegums.
Vai tiešām šāda komercdarbības aizliegšana ir taisnīga? Pēc Ļitvinu domām, pagājušajā gadā uzbūvēto un vēl topošo komercuzņēmumu skaits ir ļoti liels. Kādēļ gan viņu ideja neguva atbalstu, bet kļuva par vispārējo noteikumu izņēmumu? Lūk, arī radās aizdomas: vai kādam šajā sakarā nav savtīgu nodomu? Un tad vēl nesaprotamie telefona zvani… Kāda Lielās ielas 15. nama iedzīvotāja pa tālruni piedāvāja savu palīdzību, lai pārdotu abus Ļitvinu dzīvokļus. Vēl kāda cita nepazīstama sieviete pa tālruni jautāja: «Vai Lielajā ielā 15 nav pārdošanā dzīvoklis?» Bet Ļitvini sludinājumu avīzē nebija iesnieguši, viņu mobilā telefona numurs bija zināms tikai Domes Arhitektūras nodaļai.
Lēmums nav pārsūdzams
Lai savus argumentus izsaka domnieki, nolēma Ļitvini un uzrakstīja iesniegumu Domei. 2. janvārī to izskatīja Vides aizsardzības un pilsētsaimniecības komiteja ar Velgu Vilciņu priekšgalā. Aizbildinoties ar to, ka nav izpildīti likuma «Par kārtību, kādā noņemams dzīvojamās telpas statuss» punkti (nav visu iedzīvotāju un galvenā arhitekta atļauju), lēmumprojekts uz 2001. gada 4. janvāra Domes sēdi netika izvirzīts.
Konsultējušies ar juristu, Ļitvini ar sūdzību vērsās pie Domes priekšsēdētāja Ulda Ivana. Juriste Lolita Dubulta uzskata, ka komitejas rīcība ir pretrunā ar likuma «Par pašvaldībām» 50. un 33. (2.d.) punktu. Vides aizsardzības un pilsētsaimniecības komiteja neiesniedza lēmumprojektu izskatīšanai Domē un līdz ar to pārkāpa savas pilnvaras.
Katram savs likums
Uzņēmēji nešaubās par vietējo likumu pareizību. Jautājuma būtība ir cita: vai visi tos ievēro? Vai arī to ievērošana ir vienas sabiedrības daļas pienākums, bet otrai tas nav obligāti? Ar šo jautājumu Ļitvini kopā ar laikraksta «Novaja gazeta» korespondenti devās uz pieņemšanu pie Kaspara Riekstiņa, nākamā sasaukuma Domes deputāta kandidāta. Bet audience tika atteikta. Tādēļ jautājumus publicējam – varbūt tad atbilde pienāks ātrāk nekā uz rakstisku iesniegumu.
1. Vai atsevišķu jelgavnieku komercdarbības ierobežošana ir saskaņā ar likuma «Par sabiedrisko telpu un daudzdzīvokļu ēku aprīkošanu» 3. punktu, kurā ir runa par «konceptuālu atbalstu esošo objektu paplašināšanai tirdzniecības un pakalpojumu sfērā»? 2. Ja sabiedriskās telpas ierīkošanai (biroja, veikala, darbnīcas u.c.) nepieciešama visas mājas iedzīvotāju piekrišana, tad kāpēc nebija vajadzīga iedzīvotāju piekrišana, izbūvējot pagrabu dzīvojamā mājā Lielajā ielā 13 un Mātera ielā 29 atverot projektu biroju «Kanis S», kura direktors, pēc «Lursoft» datu bāzes sniegtajām ziņām, ir Kaspars Riekstiņš?
3. Vai simtprocentīga iedzīvotāju piekrišana attiecas arī uz autostāvvietu un degvielas uzpildes staciju būvi dzīvojamo ēku tuvumā? Piemēram, Atmodas ielas 68. mājas iedzīvotāji līdz šim brīdim ir nesaprašanā, kāpēc autostāvvieta tomēr ir uzcelta, lai gan 42 iedzīvotāji bija pret to.
4. Ja attālums starp grīdu un trotuāru nedrīkst būt lielāks par 0,45 m, tad kādēļ pilsētas centra veikalos tas netiek ievērots?
