Pērnās nedēļas kriminālā hronika par šo lietu klusē un pēc juridiskām finesēm skaidrs, ka nekāda krimināllieta ierosināta netiks.
Pērnās nedēļas kriminālā hronika par šo lietu klusē un pēc juridiskām finesēm skaidrs, ka nekāda krimināllieta ierosināta netiks. Tomēr apmēram stundu ilgusī notikumu virkne bija tik satraucoša, ka par to, šķiet, runās vēl ilgi un ne tikai šā pilsētas mikrorajona robežās.
Piektdienas, 19. janvāra, pēcpusdienā divas jaunas māmiņas kopā ar saviem mazuļiem, kas svaigajā ziemas gaisā rāmi gulēja bērnu ratiņos, izgāja pastaigāties. Pārtikas veikals, avīžu kiosks, tirdziņš, aptieka… Īsāk sakot, parastais bēbju maršruts. Nonākušas pie doktorāta, kur vajadzēja nokārtot dažas formalitātes, abas māmiņas uz minūtēm piecpadsmit atstāja ratiņus ar saviem dārgumiem lejā pie ieejas. Var piebilst, ka pie doktorāta augstā sliekšņa nav ierīkota bērnu un invalīdu ratiņu uzbrauktuve, tādēļ ratu uznešana uz augstās terases sievietēm bija neparocīga. Tomēr, no otras puses…
Laikam jau mūsdienās tikai lauku sētā vai labi aizžogotā privātmājā var atstāt bērnu, ārā guļot bez nepārtrauktas uzraudzības. Ir jāpiesargājas gan no bezatbildīgi palaistiem pilsētas suņiem, gan no dzērājiem, kas nemana, kurp iet, gan vēl jo vairāk no narkomāniem, kuru Jelgavā vien reģistrēts ap četri simti.
Tātad ap pulksten 15 abas jaunās māmiņas vēra doktorāta durvis, bet zīdainīši – sešus mēnešus vecā meitenīte un trīs mēnešu vecais puisītis – palika ārā guļam ratiņos…
Tajā laikā tuvējā sākumskolā beidzās stundas. Citi bērni nāca mājup bariņā, bet mazā pirmklasniece Stefānija (vārds ir mainīts) gāja viena pati. Kādas viņai prātā bija domas, Dievs vien zina. Fakts ir tas, ka Stefānijai, kā «Ziņām» pastāstīja meitenes vecmāmiņa, patika apkārtējiem par prieku ratiņos vizināt kaimiņu mazuļus. Tā, aprakstītajā dienā ejot no skolas gar doktorātu, Stefānijai acīs iekrita ārkārtīgi skaistie (par USD 95 Lietuvā pirktie), rozā, ar baltām pumpām izrakstītie rati, kuros mierīgi gulēja pusgadu vecā meitenīte. Stefānija, ratos neieskatīdamās, sāka tos stumt. Tas, ka viņa varēja nepamanīt kulbiņā guļošo bērnu, diezin vai ir ticams…
Kādreiz paņemt ko svešu Stefānija, kā «Ziņām» stāstīja meitenes skolā, bija mēģinājusi. Pirms pāris mēnešiem klasē no skolotājas galda pazuda lats, citu reizi mājās – pat divi lati. Pieredzējusī klases audzinātāja abās reizēs meiteni pieķēra, bet par pāraudzināšanas sekmēm viņa krietni šaubījās. Skolotāja apmeklēja meiteni mājās (kur diemžēl ģimene nav pilna, taču valda tīrība un kārtība) un nolēma šajā lietā konsultēties ar skolas psihologu. Diemžēl psihologs saslima. Pienāca garās Ziemassvētku brīvdienas…
Stefānija pēc neilga brīža jau stūma ratiņus pāri vienai no dzīvākajām Jelgavas ielām. Kad abas draudzenes – jaunās mātes – attapās, ka ārā atstātā zīdainīte ir nozagta, rati ar baltajām pumpiņām no doktorāta sliekšņa vairs nebija saskatāmi. Sievietes apskrēja apkārt ēkai, izsauca policiju un cerībā atrast kādu notikušā aculiecinieku devās uz tirdziņu.
Tālāk citēju to, ko «Ziņām» stāstīja kundze, kas nejauši atrada nozagto bērnu. «Atnākusi uz tirgu, es tūlīt pievērsu uzmanību divām sievietēm. Viena bija ar pelēkiem bērnu ratiņiem, otra – tā noraudājusies, ka tikko varēja nostāvēt. Viņas taujāja, vai kāds nav redzējis nozagtos ratiņus ar bērnu. Noklausījos viņu bēdu stāstu, taču, nevarēdama neko līdzēt, drīz vien gāju tālāk. Iepirkos vēl veikalā un tad nācu atpakaļ uz mājām. Tirgus laukumā abas sievietes vairs neredzēju. Taču mana sirds bija ļoti nemierīga, un es nogāju ar līkumu gar doktorātu. Vietā, no kurienes rati bija nozagti, stāvēja abas sievietes un gaidīja policiju. Bērns tātad vēl nebija atrasts. Pārgāju pāri ielai un nonācu savas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Tur es pēkšņi ieraudzīju apmēram septiņus gadus vecu meiteni zilā neilona jaciņā ar sarkanu skolnieces mugursomu un rozā ratiem baltām pumpiņām. Bērns tajos bija apsegts ar zilu sedziņu. Meitene mīņājās sniegā, šķiet, kaut ko gaidīja. Tad es viņai jautāju: «Vai tas ir tavs brālītis vai māsiņa?» Meitene apstiprināja, ka tā ir viņas māsiņa. Juzdama ko aizdomīgu, es nelikos mierā. «Vai tu nepaņēmi bērniņu ar ratiem pie doktorāta?» es prasīju, paļaudamās, ka bērns šādā vecumā vēl nevar melot.
«Man tieši to jautāja arī viena cita tante. Nē, es neesmu ņēmusi no turienes bērniņu.» «Kur ir tava mamma?» Meitene paskaidroja, ka māte esot uzgājusi augšā ciemos un pieteikusi, lai viņa ar ratiņiem lejā pagaida. Tad es jautāju, kurā dzīvoklī mamma ciemojas. Meitene nosauca mana dzīvokļa numuru. «Nemelo gan!» uzstāju. Meitene sāka taisnoties, ka dzīvokļa numuru viņa īsti nezinot, un man pat vienubrīd sāka likties, ka varbūt tiešām kāda sieviete, ko pagalmā gaida divi bērni, ir atnākusi pie jaunajiem kaimiņiem, kas pavisam nesen mūsu mājā ievācās. Taču šaubas ņēma virsroku. Es apgriezos apkārt un, ik pēc brīža pametot aci atpakaļ uz savu pagalmu, steidzos uz pārsimt metru attālo doktorātu. Redzēju, ka meitene ar ratiņiem no mūsu mājas pagalma aiziet, bet tālu tikt viņa nevarēja. Turpat pie doktorāta atradusi nelaimīgās māmiņas, es tūlīt jautāju par zilo sedziņu, ar ko bija apsegts bērns. Pazīme sakrita, un mēs visas trīs (otrs zīdainītis tika uzticēts kādai blakus stāvošai kundzei) metāmies skriet uz to pusi, kurp aizgāja meitene ar ratiņiem.
Te arī sekotu laimīgās beigas: māte pazudušo zīdainīti atrada mierīgi guļošu, bet mazā Stefānija, kā fiksēts policijas dokumentos, tik vien kā uz brīdi «gribējusi ratiņus ar bērnu» un apsolījusies nekad vairs tā nedarīt.
Tomēr, šķiet, ka punktu šajā vietā vēl nevar pielikt. Morāle te varētu būt garu garā.
