Izlasot rakstu «Sūdzas par ģimenes ārsti» («Zemgales Ziņas» 17.01. 2001.), kas balstīts uz Tamāras Prussakovas atklāto vēstuli, radās asociācija ar Latvijas Universitātes diplomdarbu preambulām.
Izlasot rakstu «Sūdzas par ģimenes ārsti» («Zemgales Ziņas» 17.01. 2001.), kas balstīts uz Tamāras Prussakovas atklāto vēstuli, radās asociācija ar Latvijas Universitātes diplomdarbu preambulām. Programmatiskās ieceres līdz 3. punktam tiešām rada saulainu kapitālisma (bet varbūt sociālisma) perspektīvu. 3. punkts pārspēj jebkuru pasaku. Tālāk, 4. punktā, jau ir citas notis – tas ir genocīds pret mediķiem. Ja Indra Alksne būtu metusies glābt dzelzceļa katastrofā cietušos, tad Līvbērzes ģimenes ārsta vieta būtu vakanta. Paldies Dievam, ka viņai pietika prāta uz turieni netriekties. Arī specializētās brigādes ieradās, ievērojot piesardzību, jo degošs mazuts nav eglīšu svecītes.
Kas attiecas uz Vārpas iecirkni, tad rodas iespaids, ka vēstules autoram Vārpā ir vai nu īpašums, vai personīgas simpātijas, jo pēc katras notikumu spirāles apgrieziena seko: «Bet Vārpa paliek malā.»
Reālā situācijas konstatācija ir ievērības cienīga. 1. un 2. punktā ir absolūta taisnība, jo sovhoza laikā ambulance bija aprīkota poliklīnikas līmenī, bet tagad gan, izņemot izkārtni, nekas neatgādina medicīnas iestādi.
I.Alksne līdzekļus iekārtu iegādei nemeklē un pareizi dara, jo medicīniskās iekārtas (vēstules sākumā minētās) maksā ne jau vidējās pensijas, arī ne deputāta mēnešalgas līmenī. Ārsta pienākums ir ārstēt cilvēkus jebkuros apstākļos un ar jebkuriem līdzekļiem.
Par 3. punktu – piekrītu. Rehabilitācijas centrs pagastā – absurds, slimīga fantāzija. Par 4. punktu. Pastāv katastrofu medicīna, ātrās un neatliekamās palīdzības stacijas, un, lūdzu, Indra Alksne, nelieniet šajos džungļos.
Vai mums ir vajadzīgs šāds ģimenes ārsts? Jā, jā, jā! Manas kārtējās sirdslēkmes reizē pēc zvana dažu minūšu laikā ieradās ārste I.Alksne un feldšere T.Prussakova. Sniedza pirmo palīdzību, nokārtoja nosūtījumu uz slimnīcu (biju ar ierobežotu kustībspēju). Pēc īsa brīža, pirms «ātro» ierašanās, atkal atnāca feldšere ar māsiņu Vircavnieci un ļoti aktīvi palīdzēja man izbraukt uz slimnīcu. Paldies visām mediķēm par palīdzību! Slikts medicīniskā punkta vadītājs nebūtu spējīgs organizēt tik kvalitatīvu palīdzību. Labu laiku esmu pastāvīgs ambulances apmeklētājs, bet nekad neesmu sastapies ar nepiedienīgu attieksmi.
Dalību semināros un konferencēs uzskatīt par trūkumu nekādi nevar, jo kā gan citādi var izsekot zinātnes attīstībai. Tas tomēr nav atslēdznieka vai mūrnieka darbs.
Bet visai vēstulei kā mugurkauls cauri saskatāma pamatdoma – I.Alksne par daudz nopelna, un to nu nevar pieļaut.
Veselības stāvokļa dēļ man vajadzēja lūgt palīdzību gan autobusa pieturā, gan Jelgavas centrālajā laukumā, gan plkst.23 pa tālruni. Atteikts netika nekad.
Ja par brutalitāti var nosaukt to, ka I.Alksne mani nosauca par absolūtu vieglprāti pret savu veselību, tad par to izsaku dziļu pateicību un lūdzu tā turpināt. Kā medpunkta vadītāja viņa tiek galā ar saviem pienākumiem, jo personāla starpā, cik no malas var spriest, valda sapratne, un pacientam tas nāk par labu: uzticēties var tikai kolektīvam, kas iztiek bez savstarpējiem asumiem.
Mīļo vēstules autor! Dievs cilvēkus izdzina no paradīzes, jo tie noskauda viņa tiesības uz vienu koku paradīzes dārzā. Beidziet skaust mūsu ģimenes ārsti! Palīdzēsim viņai tikt galā ar darbiem, kas nav viegli un vienkārši! Lai citam atdotu veselību, pašam jābūt stabilam. Palīdzēsim cits citam!
Lai jums un jūsu darbiniecēm veiksme darbā, prieks un stipra kolektīva izjūta!
Pensionārs Zigfrīds Mazaļevskis Līvbērzē
