Nākotnes vīzijas un tehnoloģiskie sasniegumi – šos divus jēdzienu parasti mēdz «bāzt» vienā maisā.
Nākotnes vīzijas un tehnoloģiskie sasniegumi – šos divus jēdzienu parasti mēdz «bāzt» vienā maisā. Tomēr līdzās materiālai attīstībai mainās arī individuālā un kolektīvā attieksme, piemēram, pret pilsētu. Urbānistika, zinātne, kas pēta pilsētas būvniecību, telpas sakārtotību, kā arī ekonomiskajām vajadzībām izstrādāto pilsētas plānošanu iezīmē savu nākotnes scenāriju tieši pilsētas attīstības jomā.
Atšķirībā no piecdesmitajos gados «izsapņotajām» pilsētām Antarktīdā, kur zem stikla kupoliem cilvēki varētu audzēt banānus, vai jūras dziļumā uzceltajām atlantīdām, mūsdienu urbānisti nākotnes vīzijās neko tik pārdrošu nezīmē. Vienu no centrālajiem terminiem nākotnes dzīves telpas apzīmēšanai urbānistikā ieiesis amerikāņu reklāmas nozares speciālists Maršals Maklūens, kas paudis ideju par «pasaules ciematu» (Global Village). Pasaules ciematā dzīvi noteiks komunikācijas tehnoloģijas, kas ļauj izzust visiem atstatumiem – gan laika, gan ģeogrāfiskiem. Tās palīdz saīsināt reakciju ķēdi gan politikā, gan pasaules tirgos. Tādējādi vieta pati par sevi kļūst mazsvarīga, kamēr komunikatīvie tīkli aizvien nozīmīgāki.
Tomēr arī digitāli un informatīvi globalizētajā pasaulē jautājums par «pasaules kārtību» paliek atklāts. Kādu lomu spēlēs pilsētas un reģioni, kad tradicionālie centri zaudēs savu pievilcību kā ekonomiskie un politiskie noteicēji, jo to virzuļus – informāciju un zināšanas – varēs lietot decentralizēti. Priekšplānā izvirzās debates par gadu tūkstošiem eksistējušā centra un perifērijas kultūras modeļa duālismu, vai ēku un sociālajai koncentrācijai vēl ir nākotne. Urbānistu nākotnes skatījums šajā jautājumā nav vienots. Vieni pasaules pilsoņus redz vientuļnieku statusā gan ģeogrāfiski, gan mentāli, kuru netrūkstoša «daļa» būs piezīmjdators padusē. Otri savukārt pieturas pie tradicionālās pilsētas modeļa, uzskatot, ka to nozīme nezudīs. Trešie piedāvā divās grupās sadalītu pasauli. Būs planētas Ziemeļu puslode, kuras augsti attīstītā un labklājībā slīgstošā civilizācija paliks dzīvot un strādāt savās metropolēs. Un būs zemākas attīstības reģioni, kuros aizvien turpināsies nekontrolējami un pēkšņi iedzīvotāju skaita pieaugumi megapolēs (Mehiko, Bombeja, Sanpaulu), mijoties ar negaidītām izceļošanām uz «laukiem».
Neapšaubāmi, jebkurš no piedāvātajiem zinātnieku modeļiem sevī slēpj mentalitātes īpatnības, kas sakausējušās ar mūsdienu pasaules iespējām. Tā, piemēram, vientuļnieks ar piezīmjdatoru padusē kaut kur ASV milzīgo plašumu nostūrī itin labi savietojams ar kādreizējo izpratni par vienpati fermeri vai traperi. Pēc franču zinātnieku domām, šāda pieeja diez ko nav pieņemama eiropiešu mentalitātei. Lai vai kāds liktenis gaida pilsētu, zinātnieki ir vienoti domās, ka tādi ekonomiskie centri kā Ņujorka, Londona, Tokio, Parīze, Honkonga un Singapūra vienmēr vilinās uzņēmējus un darba meklētājus. Tur arī nākotnē saplūdīs vienotā straumē naudas un informācijas plūsma.
