Dizentērija ir baiga kaite. It īpaši, ja tā izplatās masveidā. Kā zināms, šo ligu dēvē arī par netīro roku slimību, jo tā sevišķi izplatās vidē, kur novārtā atstāta higiēna, turklāt – personiskā higiēna.
Dizentērija ir baiga kaite. It īpaši, ja tā izplatās masveidā. Kā zināms, šo ligu dēvē arī par netīro roku slimību, jo tā sevišķi izplatās vidē, kur novārtā atstāta higiēna, turklāt – personiskā higiēna. Par to, ka mūsu valsts iekšlietu sistēmā ar higiēnu viss kārtībā, var būt pārliecināts tikai galīgs plānprātiņš vai ideālists, kas būtībā ir viens un tas pats. Piemēram, Rīgas Centrālcietumā perfekta tīrība valda tikai vienā nelielā gaitenī, kur kamerās veikts «eiroremonts», lai nodrošinātu maksimālas ērtības pašiem varenākajiem, «biezākajiem» mūsu valsts noziedzniekiem. Turpat tālāk, izejot caur pieminēto gaiteni, jebkurš civilizēts eiropietis noģībtu no smakām un netīrības, ka šajā petenciārajā iestādē valda kopš tās uzbūves, šķiet, 1912. gadā (tolaik tā bija pati modernākā cietuma ēka Eiropā). Lai neapdraudētu lasītāju labsajūtu, bildīšu vien to, ka milzu korpusā, kas viscaur apņem no ārpasaules slēgtu laukumu, tieši gar sienām visu četru stāvu augstumā pa vecām notekcaurulēm burbuļo cietumnieku kameru podiem uzticētais saturs, kas lejā gausi noplūst pa vaļējām renēm. Protams, izgarojumus spiesti ieelpot arī apsardzes darbinieki, cietuma personāls. Šī satriecošā aina uzmācās atmiņā tobrīd, kad par Jelgavas Sardzes pulka inficēšanu ar dizentēriju tika pirmoreiz vainots uzņēmums «Tukuma piens».
Nav ko gari iztirzāt presē un citos masu saziņas līdzekļos novazātos pieņēmumus, kāpēc par grēkāzi izraudzīts tieši šis uzņēmums, jo tad vēlreiz vajadzētu uzdot daudzus jau pietiekami apnikušos jautājumus. Piemēram, kāpēc bez objektīva pamatojuma tika slēgts liels, stabils piena pārstrādes uzņēmums. Kāpēc tas tika slēgts nevis uzreiz pēc aizdomu rašanās, bet tikai pēc tam, kad iedzīvotājiem bija ļauts izdzert un apēst veikalos palikušos krājumus. Kāpēc uzreiz netika sisti trauksmes tamtami un iedzīvotāji brīdināti pārtikā nelietot šā ražotāja produkciju.
Vēl būtu jājautā, kāda joda pēc valstī darbojas trīs dažādi pārtikas kontroles dienesti, kas savu darbību nekoordinē.
Un, saprotama lieta, no jauna vajadzētu platu muti brīnīties par Latvijas tautsaimniecības nozaru politisko vadītāju (ministru) nesavaldību, zemo kultūru un slimīgu tieksmi politizēt it visu un visur.
Apstākļu sakritības dēļ saslimstība trīs dažādās Latvijas vietās konstatēta tieši pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā. Vai tas tiešām neatgādina dzīres mēra laikā – spriedelēt par politiku epidēmijas draudu ēnā? Taču ētika jau labi sen tālu atkāpusies, kad runa ir par dažādo ierēdņu mundiera godu.
Vairāk nekā trīs nedēļas tiek šļakstīta «piena problēmas vanniņa», nepavisam nepadomājot, ka jau sen, kopš slimības uzliesmojuma konstatācijas, pār malu izliets pats «bērns», pati būtība – cilvēku veselība un drošība. Var sacīt: kam, kurā valstī negadās smagākas vai mazāk sarežģītas problēmas. Taču ar tām, pirmkārt, mēģina tikt galā civilizēti un, otrkārt, – radikāli, cērtot pie pašas saknes. Pie mums kārtējo reizi jāpiedzīvo tukša vāvuļošana un mīdīšanās neizlēmībā. Protam «uzfontanēt» tikai kārtējo skandālu.
Ko vienkāršs ierindas patērētājs, pircējs, Latvijas pilsonis no «dizentērijas skandāla» var mācīties?
Pirmkārt, to, ka no trim valsts kontroles dienestiem, kuru sūtība ir rūpēties par pārtikas kvalitāti, neviens nestrādā pietiekami efektīvi, tādēļ pamatoti būtu tos pēc būtības apvienot un padarīt rīcībspējīgu. (Tikai desmit gadi pagājuši, kad no toreizējā sanitāri epidemioloģiskā dienesta bijībā drebēja ne tikai pārtikas ražotāji, bet itin visas nozares, celtniekus un katlumāju kurinātājus ieskaitot.)
Otrā mācība ir tāda, ka valstī (kur valsts saviem pilnvarniekiem par deguna urbināšanu maksā tūkstošiem latu algu, bet nodokļu maksātāju miljoni nesodīti tiek pārpumpēti dažās jau tā biezās kabatās) neviena amatpersona nav gatava epidēmijas uzliesmojumam (Latvijas Infektoloģijas centrs pazemīgi, ilgi un velti klauvē pie valsts kases, lai dabūtu nepieciešamos 300 000 latu), jo, raugi, nelaime mūs visus pārsteigusi pēkšņi, nerēķinoties ar budžeta aplēsēm.
Treškārt, esam vēlreiz pārliecinājušies, ka Latvijā pat ierēdņu mundiera bikšu poga ir lielākā vērtē par cilvēku veselību.
Kas attiecas uz kāda noteikta pārtikas ražošanas uzņēmuma slēgšanu vai neslēgšanu, – bet nu, protams, tas bija jāslēdz! Un, iespējams, ne «Tukuma piens» vien, bet arī daudzi citi, nemaz nerunājot par puslegāliem un nelegāliem ražotājiem, kas savā biznesā rīkojas pēc tautas gudrībām «vēders nav grāmata» un «labs, kas makā». Jāslēdz bija nekavējoties – tikko radās aizdomas par inficētu produkciju. Tagad toties skandāls par kārtējām oglēm, virs kurām viens otrs steidz sildīt savas ne pārāk tīrās rokas.
