Reiz fotografēju melno meža strazdu. Pirms tam jau pāris reižu biju nolūkojis – saule ligzdiņu apspīd pusstundu.
«Reiz fotografēju melno meža strazdu. Pirms tam jau pāris reižu biju nolūkojis – saule ligzdiņu apspīd pusstundu. Aizbraucu uz mežu, eju pie ligzdas. Nospiežu divas trīs reizes un eju arvien tuvāk. Beidzot bija jāmaina garais objektīvs uz parasto…»
Tādu un līdzīgu stāstu par putnu vērojumos un fotografēšanā pārdzīvoto LLU profesoram Artūram Priedītim ir simtiem. Bet diapozitīvu skaits sniedzas tūkstošos.
Jau būdams pelnītā atpūtā, A.Priedītis joprojām lasa lekcijas agroekoloģijā un entomoloģijā Lauksaimniecības fakultātes Augu aizsardzības katedrā. Protams, esot gandarījums pastāstīt jaunajiem speciālistiem par dzīvo dabu un putniem ko tādu, kas tikai acīgam dabas pētniekam ilgā mūžā var būt pieredzēts. Tomēr putnu vērošanu profesors galvenokārt uzlūko kā savu vaļasprieku, kas ir kopā ar viņu kopš bērnības. Viņš atceras, kā, Valmieras pusē dzīvodams, trīs gadu vecumā iemaldījies tuvējā mežā, kā ganu gaitās kokos ligzdas meklējis, kā vēlāk, jau Bulduros mācīdamies, brīvo laiku vadījis mežā un dabā. Vēlāk nāca studijas un zinātniskais darbs, kura pirmais posms noslēdzies ar diplomdarbu «Sinantropo putnu nozīme lauksaimniecībā».
«Kas ir sinantropie putni? Nu, var teikt, ka tie ir tie, kas «ar cilvēkiem pie viena galda», – mājas strazds, stārķis, zīlītes,» skaidro profesors, un tūlīt sākas arī viens no viņa stāstiem un pieredzējumiem pie zīlītes ligzdas. «Man zīlītēm ir tāds rombveida būrītis ar noņemamu jumtiņu. Tovasar viņām bija desmit mazuļi barojami. Stāvēju ar blociņu vienu stundu līdzās un pierakstīju, ko viņas bērniem atnes. Izrādījās, ka 87 procenti no visiem pienestajiem «objektiem» bija kaitēkļi. Kad kaitēkļi bojā augus, uzreiz redzam, bet tos, kas šo kaitēkļu skaitu samazina, tā vis neievērojam. Taču viņi savu darbu dabā dara. Viena trešdaļa no putnu sugām, kas pie mums ligzdo (bet pavisam to Latvijā ir vairāk nekā 300) pārtiek no kukaiņiem, tajā skaitā arī augu kaitēkļiem.»
Bet ar zīlīti vēl bijis tā. Profesors nogriezis speķi kā kāpuriņu un piedāvājis «vecākiem». Putniņš paņem viltus kāpuriņu, uzlaižas tuvējā ābelē, brīdi nogaida, pēc tam ar to pašu knābī atgriežas atpakaļ un piedāvā bērniem – jau kā savu «nesumu».
«Putnam var iedvest, ka tev nav ļaunu nolūku,» ir pārliecināts ar ornitoloģiju aizrautīgais vīrs un zina stāstīt, kā viens tāds mežā pat mazmeitai uz cepures uzlaidies. Viņš arī novērojis, ka ikvienam putnam ir savs raksturs. «Katrs uzvedas citādi. Tāpat kā cilvēks – divus vienādus neatradīsi starp šiem sešiem miljardiem,» prāto profesors. Pieminētie miljardi savukārt liek aizdomāties līdz planētas ekoloģiskajai situācijai kopumā un cilvēka prātam vēl neizdibinātām lietām. «Esmu ieinteresējies par astronomiju, literatūru sapircis. Nav vakara, kad debesīs nepaskatos. Cik tas ir interesanti, kad visu to apgūst! Katru vakaru, katru mēnesi tur notiek izmaiņas. Pavisam cits priekšstats rodas, ja sāc pārzināt, kas tur notiek. Pilsētā starp mājām jau sliktāk. Laukos var redzēt Piena ceļu. Ar teleskopu Andromedas miglāju esmu saskatījis – tā taču otra mums tuvākā galaktika…»
