Pirmie tūkstoši Irākas brīvprātīgo «visas Palestīnas atbrīvošanai» aizvadītajā nedēļā atvadījās no savām ģimenēm un no Bagdādes devās uz kara nometnēm, lai sagatavotos savai misijai.
Pirmie tūkstoši Irākas brīvprātīgo «visas Palestīnas atbrīvošanai» aizvadītajā nedēļā atvadījās no savām ģimenēm un no Bagdādes devās uz kara nometnēm, lai sagatavotos savai misijai. Ir uzsāktas pirmās taktiskās mācības, gatavojoties svētajam karam, un pagaidām ir neiespējami prognozēt, kad Huseins no nebeidzamajiem uzsaukumiem pāries pie konkrētām pavēlēm «atbrīvot» Jeruzalemi, kuru ASV valsts sekretārs Kolins Pauels jau nodēvējis par nākamo Izraēlas galvaspilsētu, tā izraisot vairāku Tuvo Austrumu valstu valdību oficiālu nosodījumu.
ASV militāristi uz Huseina brīvprātīgo rosīšanos noraugās kā milzis uz skudru skraidīšanu starp kāju pirkstiem, tomēr jāšaubās, vai Rietumu valstīm ir kaut mazākais priekšstats, kas notiks, ja Palestīnas atbrīvošanas armija, kurā pieteikušies jau septiņi miljoni irākiešu (gandrīz trešdaļa no Irākas 22 miljoniem iedzīvotāju), kolektīva neprāta – svētās misijas – pārņemta sāks velties uz Jeruzalemi.
Karš posta, miers baro. Jau desmit gadu irākieši izmēģina šīs parunas iedarbību uz savas ādas. Desmit gadu pēc Persijas līča konflikta 1991. gadā Sadams Huseins vēl aizvien bauda savas tautas uzticību, izņemot, protams, kurdus un musulmaņus šiītus. Viņi nostājušies opozīcijā pret Irākas Tēvu, nodrošinājušies ar amerikāņu un britu kareivju lidmašīnu atbalstu. Savukārt lidmašīnas un to piloti sargā ne tikai kurdus un šiītus, bet arī paši savu dzīvību. Un tieši šī amerikāņu un britu pilotu kailā dzīvība bija iemesls tam, ka februārī uzlidojumā Bagdādes apkaimei savas dzīvības atdeva divi mierīgie iedzīvotāji no irākiešu vidus, bet vēl divdesmit cilvēki tika ievainoti.
Šo «kļūdu» Lielbritānijas aizsardzības ministrs Džefs Hūns nodēvējis par juridiski attaisnojamu, jo militārajām lidmašīnām esot bijušas tiesības atrasties aizlieguma zonā humānu apsvērumu (acīmredzot, domāts humānisms militārā izpratnē) dēļ, lai pasargātu cilvēkus uz zemes. Piešķirot vēl lielāku svaru saviem vārdiem, Hūns atsaucās arī uz starptautiskajām tiesībām, kuras garantē lidotājiem tiesības aizsargāties uzbrukuma gadījumā. Nogalināto mierīgo irākiešu vārdā gan neviens neatsaucās uz vispārcilvēciskajām tiesībām uz dzīvi. Sešas dienas pēc pirmā uzlidojuma britu un amerikāņu piloti deva vēl vienu triecienu – šoreiz tas tika dots pēc tam, kad Mosulas pilsētas apkaimē amerikāņu lidmašīnas nokļuva irākiešu radaru un zenītiekārtu tēmējumā. Atšķirībā no britu aizsardzības ministra, kas rūpējās par lidotāju veselību, ASV jaunais prezidents Džordžs Bušs ar šiem uzbrukumiem Huseinam gribējis parādīt, ka amerikāņi nav izstājušies no Persijas līča notikumu un viņa darbības novērošanas.
Pirms desmit gadiem 700 000 cilvēku liels sabiedroto karaspēks uzbruka Irākas armijai, piespiežot to atbrīvot okupēto Kuveitas teritoriju. Pēc pusotra mēneša ilgajiem uzbrukumiem Irāka piekrita parakstīt 12 ANO rezolūcijas, kā rezultātā toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs seniors paziņoja par kara darbības pārtraukumu. Pretēji cerētajam Sadams Huseins nedz atkāpās, nedz arī tika «izmests» no sava krēsla ar tautas akceptu. Programma «Nafta pret pārtiku» arī, sabiedrotoprāt, netiek pildīta sevišķi veiksmīgi, jo līdz iedzīvotājiem nonākot tikai 20 procenti no pārdotās naftas iegūtajiem līdzekļiem.
Džordžs nolēma Sadamu nedaudz pabaidīt, kopīgiem spēkiem ar britiem nometot gandrīz simtu raķešu un bumbu, no kurām vairāk nekā puse nav trāpījušas mērķī, bet 25 vadāmās bumbas vispār nav sprāgušas un acīmredzot nokritušas kaut kur tuksnesī, starp tām ir arī caur satelītu vadāmās planējošās bumbas, kas katra maksā vairāk nekā 300 000 ASV dolāru. Līdzās vairākām Eiropas valstīm, kas pauda savu neizpratni par ASV un Lielbritānijas manevriem, Francija lūgusi prezidenta Buša administrāciju pārskatīt tās politiku attiecībā pret Irāku. Arī NATO «atkrustījās» no atbildības par šo pasākumu, liekot domāt, ka amerikāņi un briti tomēr ir pārsteigušies ar Bagdādes apkaimes bombardēšanu. Varbūt Džordžs Bušs kā sava tēva dēls Persijas līča problēmas uzskata par tādu kā «ģimenes lietu». Savukārt Kolins Pauels, kas pašlaik ieņem ASV valsts sekretāra amatu, iespējams, nolēmis atcerēties vecos labos laikus, jo Persijas līča kara laikā viņš bija Savienoto Valstu Bruņoto spēku virspavēlnieks. Tomēr Bušs centies piedot savai pavēlei sākt triecienu arī zināmu cildenuma nokrāsu, atzīmējot, ka ASV cīnās pret Sadamu Huseinu, nevis pret irākiešu tautu. Taisnības labad gan jāsaka, ka līdz šim iznācis otrādi, jo uzlidojumos iet bojā tā pati irākiešu tauta, pret kuru neviens necīnās. Un, kaut arī tās militārais potenciāls ir milzīgs, ASV jau būtu bijis jānonāk pie Francijai līdzīgiem secinājumiem, ka jāmeklē citi risinājumi. ASV un tās sabiedrotajiem turpinot iebiedēšanas politiku, pastāv iespēja, ka tā var pāraugt slaktiņā.
