Socioloģijas interesentiem jau sen nav svešas teorijas par vientuļu cilvēku saikni ar pašnāvību skaitu.
Socioloģijas interesentiem jau sen nav svešas teorijas par vientuļu cilvēku saikni ar pašnāvību skaitu. Arī daudzu citu nozaru zinātnieki uzsver neprecētu ļaužu (šajā gadījumā netiek uzsvērta šā jautājuma formālā puse) lielāku uzņēmību pret dažādām dzīves negācijām un slimībām.
Vienpatīgs dzīvesveids Rietumu pasaulē mūsdienās gūst aizvien lielāku atsaucību. Tā, piemēram, Vācijā, kas nebūt nav pasaules vientuļnieku citadele, ir vairāk nekā 13 miljonu «vieninieku», kas izvēlējušies dzīvot vieni paši savās četrās sienās. Tādos industriālos centros kā Hamburga, Frankfurte un Minhene katrs trešais iedzīvotājs vada savu saimniecību vienatnē. Kopš 1972. gada vecuma grupā no 30 līdz 50 gadiem vīriešu skaits, kas nav nedz precējušies, nedz arī dzīvo ar kādu kopā, ir dubultojies, bet sieviešu skaits –četrkāršojies.
Tomēr zinātnieku prātus šajā sakarā nodarbina cilvēka «pirmavota» problēmas – cik lielā mērā mūsdienu pasaules modernā vēlme dzīvot vienatnē atbilst paša cilvēka evolūcijas gaitai un ģenētiskās selekcijas procesiem. Amerikāņu zinātnieki uzskata, ka mūsos vēl aizvien mīt senču «testaments», kas no paaudzes paaudzē tiek nodots vismaz divus miljonus gadu. «Testamenta» būtība ir īsa: cilvēkā mītot universāla tieksme justies pasargātam kopienā. Tikai tādi cilvēki aizgājušajos gadu tūkstošos spējuši izdzīvot un radīt pēcnācējus.
Instinktu pētnieki norāda, ka evolucionārajā procesā cilvēku kopienas izstrādāja iekšējus mehānismus, kas vienpatņiem lika iesaistīties grupas dzīvē, ko veicināja emocionālais stress. Šā apgalvojuma patiesīgumu pierāda arī daudzi psiholoģiski un medicīniski pētījumi. Tie liecina, ka cilvēki, kas dzīvo bez ciešām saistībām, daudz biežāk ir neapmierināti, stiprāk pakļauti stresam, kā arī tiem ir krietni vājāka imūnsistēma.
Arī smadzenes iesaistās kopējā kopienas «spēlē», jo, lai izgudrotu akmens cērtni vai datorprogrammu, cilvēkam nav nepieciešami visi gandrīz divi kilogrami pelēkās vielas, bet gan tikai neliela daļiņa tās. Daudz lielākā mērā smadzenes (jau kopš seniem laikiem) kalpo sociālo attiecību regulēšanai. Tādējādi cilvēks spēj atpazīt niecīgākās mīmikas izmaiņas un iztulkot tās, pēc daudziem gadiem pazīt sen neredzētas sejas un balsis, kā arī pārvaldīt sarežģītas valodas formas. Tāpat arī cilvēka paša un pasaules attēls, kas veidojas no bērna kājas, «izlobās» no saskarsmes ar citiem. Ja ilgāku laiku cilvēkam trūkst sarunas partneru, viņš sāk sarunāties pats ar sevi, jo mūsu domāšanas un jūtu modelis ir attīstījies mijiedarbībā ar citiem indivīdiem. Dialogs ar draugiem un dzīves partneri spēlē izšķirošo lomu savas identitātes veidošanā. Tādējādi zinātnieki piemeklē aizvien vairāk pierādījumu tam, ka cilvēks nav vis vientuļš karjeras kalna kāpējs, bet gan kopienas loceklis.
