Dabas atmodas laikā pirms pavasara saulstāvjiem senie latvieši atzīmēja pavasara Māras dienu.
Dabas atmodas laikā pirms pavasara saulstāvjiem senie latvieši atzīmēja pavasara Māras dienu. Mūsu tautas tradīcijās Māras kults ir pastāvējis cieši līdzās nozīmīgākajai sieviešu kārtas dievietei Laimai.
Pret Māru senie latvieši izturējušies ar zināmu piesardzību, jo viņa var būt gan laba, gan ļauna. Tāpēc uz Māru attiecās stingri aizliegumi, viņas labvēlības iegūšanai tika nesti ziedojumi.
Māra bieži parādījās melnas odzes, melnas vistas, vabolītes izskatā, mita zem sliekšņa.
Šī ir vien no kukaiņu dienām, kad, pēc tautas ticējumiem, mostas visi kukaiņi un tārpi. Arī lācis, kas apgūlies Mārtiņos, Māras dienā ceļas no ziemas miega.
Līdz ar pavasara iestāšanos mājās mainījās darbu raksturs – beidzās vērpšana, šūšana, adīšana. Tika ienestas stelles aušanai. Atsākās āra darbi.
Māras dienas rītā nedrīkst mežā braukt, lai nepārvestu mājās čūskas, kas šajā dienā esot pamodušās.
Govīm muguras ar ledu vai sniegu jānoberž, lai tās vasarā nekostu odi un dunduri.
Nedrīkst adīt, tad aitām dzimst ragaini jēri; nevērpj, lai jēriem galvas negrieztos riņķī.
Necilā un neēd kāpostus, lai kāpostu ražu vasarā nenoēd spradži.
No rīta priekš saules lēkta cūkas gaļa jāēd, tad čūskas vasarā nerādās.
Nedrīkst ne sietu cilāt, ne sijāt, jo tad vasarā esot daudz mušu.
Māras dienā priekš saules jāizslauka istaba un saslaukas pār slieksni jāpārmet, tad vasaru istabās mušu nebūs.
Nav jāada un jāšuj, jācilā adata vai īlens, lai kāpostus neēstu kukaiņi.
Māras dienā nedrīkst zirņus ēst, jo tad tie izaug tārpaini.
Ja Māras dienas priekšvakarā dedzina uguni, tad izceļas ugunsgrēks.
Ja Māras dienas naktī ir silts, tad sagaidāms auglīgs gads.
