Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai ilūzija, kaut arī ilgstoša….
«Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai ilūzija, kaut arī ilgstoša…»
(Alberts Einšteins.)
Jā, tā ir neapstrīdama atziņa, ka spējam dzīvot gan pagātnē, gan tagadnē, kā arī nākotnē.
Par tikko sacīto man ir jādomā, rakstot par Viju Šulci, mana teātra aktrisi, par man tuvu draudzeni, ar kuru kopā esam jau tajā tālajā 1951. gada jūnija svētdienā – Cēsu Skolotāju institūtā Bērzainē… Abas divas traucamies ne vairs ar pirmās kvalitātes velosipēdiem uz Smilteni, uz Steģu gravu skatīties sacīkstes ar zirgiem šķēršļu pārvarēšanā. Vija ir kaislīga zirgu mīļotāja un republikas čempione auļošanā 3 km distancē.
Savu mīlestību un aizrautību viņa iedēstījusi arī manī, un mums abām ir tikai viena vēlēšanās – nokļūt Smiltenē (jāpiezīmē, ka tie ir «tikai» 40 km, kas jānobrauc).
Mūsu vieglprātība ir īpaši atzīmējama, jo pirmdien pulksten 9 ir eksāmens leišu valodā – bet pirmdiena jau vēl «tālu».
Vēl arvien ir 1951. gads, un mēs abas kādā rudens novakarē pametam savu Bērzaini un ātrā solī steidzamies uz Cēsu kultūras namu, uz mūsu kopīgo «kaislību» – teātri. Ir nodarbība Cēsu Tautas teātra studijā, kur mācāmies aktiermeistarību un konkrēti – meistarības elementu «uzmanība» (mazais aplis).
Vija vēlas kļūt par aktrisi… Bet ir sens, «sūnām apaudzis» sakāmais, proti, dzīve ir nežēlīga, tā ienes savas korekcijas. Vecākiem atņemtas skaisti iekoptās mājas Gaujas krastā Velēnā, jo, lūk, tēvs nevar saprast, kāpēc «brīvprātīgi» jāstājas kolhozā. Tomēr ir jādzīvo…
Nu jau ir 1953. gads, un Vijai nav citas izvēles – jābrauc uz Naukšēniem un jāsāk strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju.
Turpinām dzīvot pagātnē. Ir 1961. gads, tiekamies Rīgā. Es esmu toreizējās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas fakultātes Režijas nodaļas studente un vadu dramatisko kolektīvu «Rīgas manufaktūrā». Man ir iespēja piedāvāt Vijai galveno lomu A.Ansona lugā «Sezonas raganiņa». Tā tas sākas.
Dzīvojam 1965. gadā. Esmu Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātra galvenā režisore, un rudenī ar V.Rozova lugas varoni Klāvu Vija Šulce kļūst par šā teātra aktrisi. Lugu sauc «Kas mīl!»… Simboliski – vai ne?
Un šai kaislībai viņa ir uzticīga jau trīsdesmit piecus gadus. Kā jums šķiet? Daudz? Maz?
Cilvēkam, kas spēlē teātri, dzīve nenoliedzami pagarinās. Jūs jautāsiet – kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka viņi izdzīvo daudzas dzīves. Tad jau iznāk, kāds iesauksies,… arī daudz gadu?
Cienījamie lasītāji, jūs man piedodiet, es nedrīkstu teikt – cik! Esiet tik labi un pieņemiet angļu aktrises Stellas Kembelas sacīto: «Man nekad nebūs vairāk par… 39.» Vija piekrīt… šķelmīgi pasmaida.
Vija ir Skolotāja, gribu uzrakstīt šo vārdu ar lielo burtu – viņai piemīt reta pedagoģiskā prasme, ar savu personību viņa apgaro un suģestē… Vija ir laimīga, jo saņem no saviem audzēkņiem pateicības un mīlestības fluīdus.
Kā jau teicu, Vija nāk no Gaujas krastiem – un mums visiem, kas tur esam pa īstam padzīvojuši, neviens nevar atņemt to neaprakstāmo skaistuma izjūtu, kas pavada visu mūžu.
Un šīs ilgas pēc kokiem un ziediem, pēc lielās vēlmes sarunāties ar tiem un apmīļot tos Vija ir realizējusi savā personīgajā dārzā meža malā. Vīrs Leo ir uzcēlis burvīgu vasarnīcu, un Vija ierīkojusi krāšņu dārzu, kurā ieejot, ir vēlēšanās apmīļot katru koku un puķi, uzsmaidīt burkāniem, redīsiem un jo īpaši zemenēm!
Ak, vai! Ir jau 2001. gads – marts. Esam teātrī – mēģinājums. Pašlaik Vija vairs nav Vija, bet… Velta, sieviete, kas visu savu mūžu ilgojusies pēc lielas un skaistas mīlestības, bet viss ir palicis tikai ilgu un sapņu līmenī. Dēls, kad jau pašam tuvojas pusmūžs, saka: «Man sažņaudzas sirds, acīs sakāpj asaras, iedomājieties šo mazo, vientuļo, traģisko figūriņu, kas ar tādām grūtībām pūlas saprasties un cīnīties ar realitāti… (Varone ir no jaunās izrādes «Kartupeļu pankūku smarža».) Vērojot, cik daudz spēka, emociju un izdomas viņa ieliek šajā tēlā, nevaru noturēties nepavaicājusi: «Saki, kur tu esi guvusi tik daudz spēka – visus šos 35 gadus strādāt skolā un teātrī?»
Un Vija atbild: «Mīlestībā – es bezgala mīlu savu darbu, un reizēm šķiet, ka vēl vairāk teātri.»
«Vai gūsti gandarījumu?»
«Noteikti, jā, īpaši mani valdzina mēģinājumi, brīži, kad es neesmu vairs pati – kad talkā nāk zemapziņa, kad kaut vai nedaudz izjūtu radošā procesa smaržu… Kad sajūtu, ka esmu spējusi cilvēkiem kaut ko labu pavēstīt un likt līdzpārdzīvot. Tad gribu pateikties saviem tuvajiem cilvēkiem, kas mani ir vienmēr atbalstījuši un saudzējuši – vīram Leo, meitiņai Selvai un viņas vīram Viesturam – īpaši tajos brīžos, kad viņš ar mani strādā kopā dārzā.»
«Ko tu pašreiz visvairāk vēlētos?»
«Lai visiem, visiem pietiktu spēka pārvarēt dzīves smagmi, lai man pretī nāktu cilvēki ar prieka un labestības pilnu sirdi, lai es varētu būt savā dārzā un lai pietiktu laika lasīt labas grāmatas, ko izjūtu kā sev tuvus cilvēkus, lai spētu katru dienu sagaidīt kā jaunatklāsmi. Laikam jau pietiks, jā, tā kā mēs visi esam egoisti, lai maniem vismīļākajiem cilvēkiem spētu sarūpēt skaistus mirkļus! Nu gan laikam iznāca mazliet par daudz, ka neiznāk kā tai večiņai «Pasakā par zelta zivtiņu».»
«Nebūs, nebūs tā, tavas vēlēšanās ir vairāk domātas citiem nekā tev. Bet ir jau tā – mēs visi esam viens ar otru savienoti vai sasaistīti – nezinu, kā precīzāk pateikt.
Pienācis brīdis mūsu sarunai pielikt punktu, nē, labāk jau daudzpunktu, jo ikviena cilvēka dzīve ir tik bagāta un interesanta, ka būtu nepieciešami kopotie raksti. Bet kas gan tos spētu izlasīt?!
