Svētdien bija Māras diena, dabas atmodas diena, bet pirms 52 gadiem tā bija šausmīgākā diena vairāk nekā 13 tūkstošiem latviešu ģimeņu dzīvē, pavisam pāri par 42 tūkstošiem, nešķirojot ne bērns, ne pieaudzis.
Svētdien bija Māras diena, dabas atmodas diena, bet pirms 52 gadiem tā bija šausmīgākā diena vairāk nekā 13 tūkstošiem latviešu ģimeņu dzīvē, pavisam pāri par 42 tūkstošiem, nešķirojot ne bērns, ne pieaudzis. Genocīds, to citādi nosaukt nevar, notika ar nosaukumu «Krasta bangas», kad no trijām Baltijas republikām izsūtīja pāri par 90 tūkstošiem cilvēku.
Svētdien pie piemiņas akmens pulcējušies jelgavnieki, kuriem vēl joprojām sāp šis pārinodarījums. Plīv karogi, deg sveces, un tikai pasacīt vārdos, ka mēs nosodām šādu genocīdu, ir viss, ko spējam. Runā «Staburadzes» priekšsēdētājs, kuram atkal uzticējām vadīt mūs. Asus vārdus par notikušo pauž Ē.Dreimanis, un tie ir šausmīgi, kā izrīkojušies ar mums. Starp tiem bijis ne mazums vietējo, kas pēc tam varējuši savākt gan palikušo mantību, gan lopus. Ne jau «čeka» šos sarakstus veidoja Maskavā. Stādīja tepat, un varbūt šo sarakstu sastādītāji ir mūsu vidū, jo vēl līdz šai dienai viņu vārdi netiek minēti. Kāpēc? Vai baidās, ka atklāsies patiesība?
Nāk ar ziediem bijušie Domes darboņi, nāk arī nākamie, un visi atzīst: jā, tas bija genocīds. Daudzās valstīs meklē šos izpildītājus, tikai ne mūsējā. Daudzas saviem represētajiem izmaksā ikmēneša pabalstus, pie mums «nogriež» vēl tās pašas sanatorijas, un atbilde skanējusi: man vienalga, kas tu esi, čekists vai izsūtītais. Lūk, kāda attieksme pret mums. Un tomēr mēs turpinām eksistēt un izsakām lielu paldies «TB»/LNNK par atbalstu un palīdzību. Šķiroties no nepārnākušo dvēselēm, nodziedam lūgsnu «Dievs, svētī Latviju». Dodamies pie viesmīlīgā kluba «Rota» saimnieces Englandes kundzes, kas mūs laipni uzņem un kopā ar atbalstītājiem ir pat sarūpējusi cienastu galdu. Skolotāju dubultkvartets iepriecina ar dziesmām, kas ļoti sasilda sirdis, un visi esam ļoti, ļoti priecīgi par šādu mūs, vēl dzīvi palikušo, atcerēšanos. Paldies arī daudzajiem nenosauktajiem par piedalīšanos, par atbalstu.
Šī diena ilgi paliks represēto un to, kas piedalījās, atmiņās. Tikai, kā vienmēr, nav jaunatnes, un pēc tam sakām, ka nestāstām par notikumiem. Ja skolotāji būtu kaut reizi skolēniem, studentiem pajautājuši, vai varat ko pastāstīt par šādiem piemiņas brīžiem, bet – nē! Ja jau skolotājiem tas neinteresē, tad skolēniem – vēl mazāk. Piedalījās tikai trīs vanadzēni, bet vai Jelgavā vairāk skolēnu nav? Viņi nenāk pat uz valsts svētku pasākumiem. Kādu tad gaidīt patriotismu, ja skolotāji uz to nemudina!? Te jāsaka: skolēni zina par daudz ko tādu, par ko mums pat nav jausmas, bet par savas tautas pagātni gan – ļoti maz un virspusēji.
Represēto vārdā Guntars Bullis
