Grozies, kā gribi, bet taisnība vien ir: meiteņu kājas zeķēs un svārkos puišu acīm ir daudz tīkamākas par biezās biksēs noslēptajām.
Grozies, kā gribi, bet taisnība vien ir: meiteņu kājas zeķēs un svārkos puišu acīm ir daudz tīkamākas par biezās biksēs noslēptajām.
Lai arī lasītāju atsaucība tā sauktajai «atklātajai diskusijai» nebija liela, ja godīgi, tās nebija vispār, «Pagrabs» tomēr savus solījumus pilda un šajā reizē plašāk par to, kādēļ reizēm rodas muļķīgi pārpratumi un it kā kārtīgas meitenes tiek uzskatītas par tādām, kas labprāt izklaidējas svešu puišu kompānijās. Šoreiz savās domās dalās divi puiši un divas meitenes, kas vēl pirms «oficiālas diskusijas atklāšanas» jau sāk paust un aizstāvēt savu viedokli. Sākotnēji kareivīgāk ir noskaņotas meitenes, tādēļ viņas arī sāk.
Ineta, 21 gadu veca:
Man pašai ir bijuši gadījumi, kad, ejot mājās (es dzīvoju krietnu gabalu no pilsētas centra un reizēm skaistākā laikā pa nomaļo ceļu dodos kājām), man garām uzkrītoši lēni brauc mašīna. Jo vairāk es to ignorēju, jo tās vadītājs vai blakussēdētājs sāk rīkoties uzstājīgāk – tiek atvērti logi un izteikti aicinājumi vakaru pavadīt kopā izklaidējoties. Reizēm puiši arī lec ārā no mašīnas un gatavi nez ko piesolīt, lai tik viņu vēlmes tiktu īstenotas. Vairumā gadījumu šāda pretējā dzimuma pārstāvju uzmanības izrādīšana man nav sagādājusi nepatīkamas emocijas, varbūt pat ir patīkama un ceļ manu pašapziņu. Tomēr ir bijis arī viens gadījums, kad izjutu patiesas bailes un no galvas neizzuda teksti par maniakiem un izvarotājiem, kas klīst pa nomaļiem ceļiem un «medī» vientuļas meitenes. Tas notika pirms pāris gadiem, kad kādā ballītē biju sastrīdējusies ar draugu un kaut kāda principa dēļ paziņoju, ka mājup iešu viena un kājām. Čāpojot uz savu Prohorova ielu, skaļi pati ar sevi runājos, lamāju puisi, ballīti un visu pārējo pasauli, kad pēkšņi nez no kurienes uzradās vīrietis – tā ap gadiem trīsdesmit – un piedāvājās mani pavadīt. No pēkšņās vīrieša parādīšanās salēcos un krietni nobijos, tādēļ jau uzreiz nedaudz agresīvi un strupi viņam paziņoju, ka ceļu uz mājām ļoti labi zinu, tādēļ pavadītāji man nav nepieciešami. Tomēr svešais neklausījās un turpināja man sekot. Sākumā viņu ignorēju un ātri gāju tālāk. Taču, kad vīrietis izdomāja man ap vidukli aplikt roku un aicināja pie sevis, kļuvu agresīva, pavēlēju novākt rokas un taisīties projām. Izmisumā viņam meloju, ka man pretim brauc draugs, kas ir nez kāds čempions austrumu cīņās. Protams, svešais man neticēja, tādēļ neatlika nekas cits, kā ļoti ātrā gaitā, kas man pašai likās Fadejeva cienīga, steigties uz mājām. Paldies Dievam, tās jau arī bija tuvu un nekas briesmīgs nenotika, taču tajā vakarā pārbijusies biju ne pa jokam.
No savas pieredzes varu apgalvot, ka daudz biežāk šāda veida uzmanības apliecinājumi sagaidāmi, ja esmu uzvilkusi svārkus un kurpes ar augstākiem papēžiem. Protams, reizēm izjūtu gandarījumu, ja pilnīgi svešs cilvēks man izsaka komplimentu vai laipni aicina uz kafejnīcu. Taču, ja sākas atklāta uzmākšanās un manu vēlmju ignorēšana, no labsajūtas vairs nav ne smakas. Pat bagātam puisim ar «bembi» ir jājūt robeža.
Noklausījusies draudzenes sacīto, sarunā iejaucas arī divdesmitgadīgā Agnese:
Lai cik tas muļķīgi izklausītos, es tiešām piekrītu Inetai. Arī man ir patīkami, ja skaistā pavasarīgā dienā, kad pēc ziemas tuntuļošanās esmu atļāvusies uzvilkt svārkus, kāds svešs pretimnācējs jautri piemiedz ar aci, uzsmaida vai pasaka, ka lieliski izskatos. Katram patīk dzirdēt labus vārdus. Atzīstu, ka reizēm, kad arī pati esmu apmierināta ar savu izskatu, vairāk piedomāju par gaitu. Tomēr svešinieks nedrīkst gaidīt, ka ar uzstājību un nepiekāpību, kas jau robežosies ar pilnīgu manu vēlmju ignorēšanu un uzmākšanos, izcīnīs laipnību.
Cītīgi noklausoties meiteņu sacītajā, sarunā iejaucas Inetas vienaudzis Kristaps:
Es piekrītu, ka varbūt puiši reizēm ir pārlieku uzmācīgi un neapdomīgi savos izteikumos un izdarībās, tomēr nav arī tā, ka viņi visi pēkšņi kļuvuši teju vai par maniakiem un gadījuma sakaru piekopējiem. Domāju, ka jebkuram, kā puisim, tā arī meitenei, ir brīži, kad, uz ielas ieraugot sakoptu un simpātisku pretējā dzimuma pārstāvi, rodas vēlme izteikt kādu komplimentu vai uzsmaidīt. Ja šāda situācija gadās brīvā piektdienas vai sestdienas vakarā, kas tā vien aicina doties izklaidēs, tad nav nekāds brīnums, ja arī uz ielas, autobusu pieturā vai kafejnīcā uzaicinājums kopā atpūsties tiek izteikts pilnīgi svešai personai. Esmu pārliecināts, ka arī meitenēm patīk šāda uzmanības izrādīšana, protams, svarīgi ir tas, vai es pasaku, ka meitene izskatās aizraujoši un pasmaidu, vai taisnā ceļā dodos klāt un uzreiz sāku bērt nez kādus abām pusēm pazemojošus jautājumus. Pēdējo es nekad neesmu darījis un varu droši teikt, ka arī nedarīšu – mana pašcieņa to neatļauj. Arī meitenes bieži izteiktu kādu komplimentu puišiem, ja vien tik ļoti nebaidītos, ko par viņām padomās.
Bet, runājot par svārkiem un kurpēm, jāatzīst vien ir, ka grozies, kā gribi, meiteņu kājas tomēr ir «labs izgudrojums», kas nepelnīti bieži tiek paslēpts biksēs. Protams, nav arī labi, ja ļoti īsiņus svārciņus uzvelk miesās bagāta meitene vai izvēlēto kurpju papēži ir tik augsti, ka valkātāja gandrīz vai gāžas, līdz ar to gaita drīzāk atgādina «stampāšanu» – robeža jāatrod pašai meitenei. Jāpiebilst, ka man kā puisim nepatīk arī meitenes, kas uzvilkušas briesmīgi salāpītas zeķubikses. Taču ne jau tikai svārkos ir meitenes būtība. Ir bijuši gadījumi, kad manu skatienu saista arī biksēs un vaļīgos džemperos ģērbušās meitenes.
Beidzot sarunā iesaistās arī 23 gadus vecais Juris:
Man ir tiešām grūti pateikt, kā izskatās tās meitenes, kurām ir vēlme pateikt ko patīkamu un varbūt pat uzaicināt uz «Rendez Vous». Es pēc dabas esmu sportiskā stila piekritējs, tādēļ pavasarī un vasarā man ļoti patīk meitenes, kas tā vietā, lai mocītos ar augstpapēdenēm, valkā ērtus apavus un ir ģērbušās biksēs. Atceros, reiz vasarā uz ielas ieraudzīju meiteni, kas bija TĀDOS šortiņos, ka es vēl ilgi nespēju attapties un novērst skatienu (tas gan nenozīmē, ka šorti būtu bijuši nepieklājīgi izdiluši vai carspīdīgi). Varbūt vaina nemaz nebija šortos, vienkārši meitene izskatījās tik starojoša, apmierināta un gracioza, ka pat pilnīgi neapzināti noteikti sajauca daža puiša prātu – manējo, piemēram. Tomēr arī es piekrītu Kristapa izteikumam par to, ka sieviešu kājas ir kas īpašs, kam mani spalvainie un līkie «kāti» nemaz nestāv līdzi, tādēļ meitenēm nevajadzētu tās pārāk slēpt – jo īpaši saulainajā pavasarī. Bet, ja gadās kāds pašpārliecināts «mudaks» (atvainojos par izteicienu), kas par daudz izrunājas, vajag izsaukt policiju – tā viņu noteikti «atdzesēs».
