Mēdz teikt, ka pirmie kaķēni jāslīcina. To var attiecināt arī uz jaunās Jelgavas Domes trešdienas ārkārtas sēdi, kas daudzējādi var kalpot kā neveiksmīgas deputātu darba organizācijas paraugs.
Mēdz teikt, ka pirmie kaķēni jāslīcina. To var attiecināt arī uz jaunās Jelgavas Domes trešdienas ārkārtas sēdi, kas daudzējādi var kalpot kā neveiksmīgas deputātu darba organizācijas paraugs. Tās gaita acīmredzami pārsteidza nesagatavotus pozīcijas deputātus, kuru rindās bija manāms zināms apjukums. Līdz ar to sēde uz vairāk nekā pusstundu tika pārtraukta tikai 10 minūtes pēc tās sākšanās. Apjukumu nekavējās izmantot opozīcijas deputāti, nemitīgi atgādinot likumdošanas normas un taujājot par neskaidrībām procedūrā. Pozīcijas deputāti, kurus sociāldemokrāts Jānis Bērziņš visai tēlaini nodēvēja par «astoņkāji, kas sirsnīgi un spēcīgi strādā», reizēm jutās kā bālie zēni visiem labi pazīstamajā Jāņa Poruka stāstā.
Protams, kompetence pašvaldības darbā nekrīt no gaisa un pēc vienas sēdes nevajadzētu izdarīt secinājumus par jauno domnieku darbu, jo divas trešdaļas no jaunievēlētajiem deputātiem nebija pārstāvētas iepriekšējā Jelgavas Domes sasaukumā un vairākiem deputātiem līdz šim nebija pieredzes pašvaldības darbā, tomēr pozīcijai vajadzētu izvairīties no šāda bezmaksas cirka izrādēm, kas var jūtami iedragāt valdošās koalīcijas rīcībspēju un ļaut opozīcijas deputātiem uzlabot reitingus. Tas nav nopietns darbs, kādu no jaunajiem domniekiem gaida vēlētāji.
Pirmais un pilnīgi pamatotais strīdīgais jautājums skāra komiteju skaitu un partiju pārstāvniecību tajās. Jāšaubās, vai lēmums par Sabiedriskās drošības un ārkārtas situāciju komitejas piekabināšanu Finansu komitejai ir tālredzīgs, jo neba Finansu komiteja būs tā īstā, kas koordinēs Domes pakļautībā esošo dienestu darbību. Kā zināms, Finansu komitejas sēdes ir kļuvušas leģendāras ar savu ilgumu, un jāšaubās, vai deputātos pēc ilgās «sēdēšanas» un spriešanas par finansēm būs atlikusi kāda gribēšana vai varēšana spriest par sabiedrisko drošību. Izskatās, ka valdošā koalīcija visai skopi vēlas dalīties ar opozīciju, izvēlot deputātus pārstāvniecībai komitejās. Bet velti, jo tas papildu līdzekļus neprasa.
To gan nevar teikt par kādu citu varen jauku Domes pozīcijas ieceri, kas tika ar balsojumu akceptēta pirmdienas sēdē. Proti, jaunajam Jelgavas mēram Andrim Rāviņam būs divi vietnieki. Lai arī, nedaudz racionalizējot Domes administrācijas izmaksas, nebūtu grūti algot vēl vienu kvalificētu mēra vietnieku, kas, cik var noprast, vairāk nodarbosies ar investīciju piesaisti pilsētai, tas tomēr var arī neatrisināt jaunās pozīcijas nospraustos mērķus. Un te mehānisms ir gaužām vienkāršs: ja jaunpieņemtais mēra vietnieks nebūs pietiekami kvalificēts, no viņa nebūs īpašas jēgas; savukārt, ja viņam tiks maz maksāts, tas noteikti nebūs tas kvalificētākais investīciju piesaistītājs. Tāpēc nav saprotama deputāta Harija Veģera paustā atziņa, ka šim otrajam vietniekam varot arī nemaksāt. Interesanti, kur viņš domā izraut tādu muļķi, kas «par skaistām acīm» būs gatavs dirnēt ministriju un dažādo starptautisko fondu gaiteņos. Ja no šiem vietniekiem būs reāls labums pilsētai, lai viņi ir kaut trīs, ja ne, tad tiešām pietiks ar vienu. Ne jau skaitā slēpjas tā būtība, tā slēpjas šo cilvēku kvalifikācijā. To pašu var teikt arī par izpilddirektoru, kuram, cik var noprast, nu uzradīsies vietnieks. Svarīgākais ir šo cilvēku kompetence un spēja strādāt pilsētas labā.
Tā, protams, nav tikai Jelgavas pilsētas pašvaldības problēma, jo ar kvalificētu speciālistu piesaistīšanu ir problēmas gandrīz vai visām valsts un pašvaldību institūcijām, uz kurām zemā atalgojuma, bet lielās atbildības dēļ tomēr rautin neraujas kembridžu vai oksfordu absolventi. Un te arī parādās zināms apburtais loks, jo bez kvalifikācijas nevar būt izcili panākumi, bez kuriem savukārt pašvaldība nevar iegūt līdzekļus kompetentu darbinieku algošanai, un, ja kompetences trūkst deputātiem, tad situāciju vēl var glābt kvalificēta izpildvara, bet, ja kompetence zūd arī pēdējai, tad pilsētu var izglābt vienīgi Dievs.
