(Turpinājums. Sākums 23. marta laikrakstā). Arhipelāgā nemierīgi. Apsteidzot notikumus, var teikt, ka Arhipelāgs gan saņēma bagātīgu darbaspēka pieaugumu, bet… līdz ar to arī sava gala sākumu.
(Turpinājums. Sākums 23. marta laikrakstā)
Arhipelāgā nemierīgi
Apsteidzot notikumus, var teikt, ka Arhipelāgs gan saņēma bagātīgu darbaspēka pieaugumu, bet… līdz ar to arī sava gala sākumu. Dumpīgie rietumnieki nometnēs ātri nodibināja savu «kārtību» – bez žēlastības tika darīts gals zagļu barvežu patvaļai. Tika atmaskotas nometņu administrācijas «ausis un acis» – slepenie ziņotāji. Soda mērs tika spriests viens vienīgs – augstākais.
Apjukusī Arhipelāga administrācija spēra pretsoļus, izveidojot speciālā režīma nometnes tikai politieslodzītajiem. Barakas tika aizrestotas un naktī slēgtas. Sarakste ar piederīgajiem – tikai divreiz gadā. Numuri pie cepures, krūtīm, muguras un kreisās kājas. Karcera tipa soda izolatori. Šīs nometnes gan tika ierīkotas vietās, kur nepieciešams zināms intelekts un kvalifikācija, kā trūka kriminālnoziedzniekiem. Tās bija akmeņogļu un metālrūdu raktuves, kapitālceltniecība, kokapstrādes kombināti, remontdarbnīcas.
Kā rāvām važas
1953. gada 5. martā apstājās netīrās asinis bakurētainā «imperatora» dzīslās. Varas pārmantotāji izsludināja amnestiju, tikai tā attiecās uz kriminālnoziedzniekiem. Tāda amnestija politieslodzītos pārliecināja, ka viņu liktenī nekas nemainīsies un cīņa jāturpina. Tāds brīdis pienāca, kad Staļina pēcteči Hruščovs un Maļenkovs novāca ļoti bīstamo konkurentu – superbendi Beriju. Viņam līdz šim pakļautajā nometņu administrācijā sāka valdīt neziņa un apjukums. Politieslodzītie nesnauda – nemieri uzliesmoja daudzās Arhipelāga salās, sevišķi nemierīgi bija Karagandas, Taišetas un Džezkazganas nometnēs. Satrauktā administrācija steigšus noformēja vairākus ešelonus ar, viņuprāt, visbīstamākajiem «valsts ienaidniekiem». Vorkutas ogļu šahtas saņēma ap 6000 jaunu pienācēju.
Turpmākie notikumi nelika sevi gaidīt. Streikot sāka 6., 7. un 29. šahta, mazliet vēlāk pievienojās TEC – 2 celtnieki. Streiks turpinājās nedēļu, kad ieradās ļoti iespaidīga komisija ar pašu ģenerālprokuroru Rudenko priekšgalā. Streikotāju prasības bija samērā nesagatavotas un minimālas: noņemt atslēgas un restes barakām, numurus no apģērbiem, atļaut neierobežotu saraksti ar piederīgajiem, uzlabot dzīves apstākļus. Rudenko atbildēja, ka sūdzības tiks izskatītas, un pavēlēja streiku nekavējoties pārtraukt. 6. un 7. šahta atsāka darbu, numurus no apģērbiem noplēsa nekavējoties. Arī barakām noņēma restes. Pēc dažām dienām atļāva brīvu saraksti. Tā jau bija kaut neliela, tomēr uzvara.
Pavēle – atklāt uguni!
Traģiski beidzās streiks 29. šahtā. No 6. un 7. šahtas tā atrodas diezgan tālu aiz augsta paugura un nav saskatāma. Tur komisijas paziņojumam, ka abas šahtas sākušas darbu, nenoticēja. Otrā dienā ģenerāļa Derevjanko vadībā piebrauca automašīnas ar bruņotiem kareivjiem. Tika pavēlēts nekavējoties iziet darbā un izdot streika vadoņus, ja nē, atklās uguni. Pūlī – samulsums, daudzi, kam beidzās soda termiņi vai tie bija samērā īsi, domāja – kamdēļ iet bojā… Tie sāka kārtoties darbam. Te priekšā izlauzās vairāki drošsirži, saķērās rokās un aizsprostoja ceļu streiklaužiem. Kāds virsnieks centās ķēdi pārraut un saņēma dzelzs stieņa sitienu. Tika atklāta uguns. Nogalināti 66 cilvēki, simti ievainoti.
Četrdesmit dienu streiks tika apspiests vēl asiņaināk, izmantojot pat tankus. Tādos apstākļos nodibinājās ļoti konspirēta streika rīcības komiteja, kurā tika iesaistīti visu paverdzināto tautu pārstāvji. Cīņas devīzei apstiprināja tekstu: «Par mūsu un jūsu brīvību!» Pagaidām nolēma samierināties ar tām priekšrocībām un režīma atvieglojumiem, ko bija panākuši 6. un 7. šahtas streikotāji. Ievērības cienīgs izrādījās Arhipelāga administrācijas rīkojums noņemt konvoja apsardzību dažiem mazāka soda mēra politieslodzītajiem, kvalificētiem šahtu darba speciālistiem. Šie cilvēki sniedza nenovērtējamu ieguldījumu starpšahtu sakaru nodrošināšanā un cita veida tehniskā palīdzībā.
Vorkutā bija iestājusies 1955. gada polārā vasara, un pienāca izšķirošais brīdis mūsu rūpīgi slēptai un lolotai rīcībai.
Ziņas uz ārpasauli
Tā sauktā «aukstā kara» dēļ pilnīgā starptautiskā izolācijā nonākusī Padomju Savienība izmisusi meklēja izeju. To varēja rast vienīgi konfliktējošo lielvalstu sarunās. Pēc diplomātiskas vienošanās to sākums tika noteikts 1955. gada jūlija sākumā Šveicē.
Radās lieliska izdevība sākt izšķirošo streiku, to saskaņojot ar valdību galvu sarunu sākumu. Tā kā ziņa par streiku bija jādabū ārpus Padomju Savienības, nometnē vajadzēja samontēt raidītāju. Nepieciešamo slepus ienesa mūsu atkonvojētie palīgi. Streika vadība tika uzticēta bijušajam sarkanarmijas virsniekam Viktoram Dobroštanam. Viņš, būdams teicams radiotehniķis, samontēja raidītāju, uzrakstīja noraidāmo tekstu un sameklēja radistu. Ar sakarnieku palīdzību visām Vorkutas šahtām tika nosūtīts aicinājums streiku sākt vienlaicīgi 6. jūlijā ar vienādām pamatprasībām.
Streika slepenība tika noņemta 6. jūlija pēcpusdienā, pulcējoties otrās maiņas izvades kolonnai. Izvades brīdī tiks izprovocēti konvoja brīdinājuma šāvieni, pēc kuriem maiņai jāatgriežas nometnē. Brīdinājuma šāviens atskanēja, kad caur vārtiem bija izlaista apmēram puse maiņas. Tēlojot paniku, izlaistie caur vaļējiem vārtiem atbēga uz nometni. Kamēr administrācija centās noskaidrot pēkšņā dumpja iemeslus, Dobroštans ar savu radiogrupu nepabeigtā jaunbūvē uzstādīja raidītāju, 20 minūšu laikā nodibināja sakarus un pārraidīja mūsu lūgumu pēc atbalsta. Pēc pārraides raidītāju nekavējoties iznīcināja.
Kad nometnē atgriezās arī pirmā maiņa, kopējā sapulcē paziņoja, ka, apzinoties līdzšinējo streiku asiņaino pieredzi, tiem, kas nav gatavi tam, tiek dota iespēja atstāt nometni. To izmantoja ap 150 ieslodzīto, arī vairāki latvieši. Nometnes administrācijai paziņoja, ka zonā tiks ielaisti vienīgi sanitārās daļas priekšnieks, parlamentārais virsnieks un valdības komisija. Nometni aplenca karaspēks. Skaļruņi gan ar labu, gan ar ļaunu prasīja streiku pārtraukt, tika draudēts lietot ieročus. Tā turpinājās trīs dienas.
Maskavas komisija ieradās streika astotajā dienā. To vadīja iekšlietu ministrs Jegorovs, paziņojot, ka viņš pilnvarots runāt PSRS Augstākās Padomes Prezidija vārdā.
Pieteicām prasības – politieslodzīto atkonvojēšanu, soda termiņu samazināšanu, tiesības atgriezties dzimtenē pēc soda termiņa beigām, darba uzskaiti.
Jegorovs savā uzrunā atzina, ka, viņaprāt, daudzi notiesāti nepareizi un apsolīja, ka daļa prasību izpildāma nekavējoties. Par streiku represiju nebūšot, lai atgriežoties darbā. Šahtas atsāka darbu.
Nav zināms, vai mūsu radiogramma sasniedza mērķi. Par to, ka tas tā varētu būt, liecina Maskavas komisijas pretimnākošā izturēšanās. Varbūt kāds šo notikumu pētnieks pievērsīs uzmanību šādām ANO rezolūcijām: Minimālie standartnoteikumi par apiešanos ar ieslodzītajiem – 1955. gada 30. augustā; Papildu konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izkarošanu – 1956. gada 7. septembrī; Konvencija par piespiedu darba izskaušanu – 1957. gada 25. jūnijā.
Neviens politieslodzītais un izsūtītais nenoliegs, ka 1956. – 1957. gada notikumi deva iespēju izkļūt no nometnēm un izsūtījuma un atgriezties dzimtenē.
Izskaņa
Mūsu desmitdienu ekspedīcija beidzās ar kopīgu gājienu uz Vorkutas upes krauju, kur zemes virspusē atsegtos ogļu slāņus sāka drupināt Arhipelāga vergu kapļi. Tur pagaidu pieminekļa pakājē blāvi liesmoja vietējo skolēnu nestās lāpas, noliecās Latvijas sarkanbaltsarkanais un Ukrainas zilidzeltenais karogs tiem simtiem tūkstošiem, kam polārā puskrēsla bija pēdējais redzējums un ogļu cirtņu putekļi noslāpēja pēdējo elpu.
