Varas dalīšana un pārdale, kas tika sākta pēc vēlētāju balsu saskaitīšanas, daudzviet Latvijā vēl turpinās.
Varas dalīšana un pārdale, kas tika sākta pēc vēlētāju balsu saskaitīšanas, daudzviet Latvijā vēl turpinās. Pilnīgu pārskatu par to, kuras no partijām būs tikušas pie nozīmīgākajiem portfeļiem pašvaldībās, varēs gūt tikai aprīļa beigās. Tomēr jau tagad iespējams runāt par diviem būtiskiem aspektiem, kas raksturo vēlēšanu rezultātus. Pirmais – redzamākais – no tiem ir pašvaldību lēmējvaru «nobīde» pa kreisi, ko prognozēja arī daudzi politiskie analītiķi.
Vairāk nekā 200 deputātu mandātu nonākšana LSDSP «kontā», liecina ne tikai par veiksmīgāku reklāmas kampaņu vai racionālāku līdzekļu izlietošanu šim mērķim. Tomēr labējo partiju neveiksmēm vēlēšanās pirmām kārtām ir racionāls kodols – pārāk ilgā labējo politiķu atrašanās pie varas, tikpat ieilgusī nespēja atrisināt daudzas viņu vēlētājiem aktuālas problēmas.
Kreisie ilgi rāvušies pie varas, gan ar bezsaturīgu retoriku, gan ar skaļu bļaušanu audzinot savu elektorātu. Nu varas ābols, kas īpaši salds Rīgā, viņiem iekritis rokās. Tiesa, ābolā ir arī «tārpi» – «rubikjurkānieši» –, ar kuriem vajadzēs varas saldumu dalīt. Tas, cik lielā mērā pēc nākamajām vēlēšanām pa kreisi pārbīdīsies arī Saeima, atkarīgs no tā, kā Bojāru ģimene saimniekos Rīgas Domē. Ja sociāldemokrāti paturēs Rīgas mēra amatu tuvāko divu gadu laikā un spēs nodrošināt galvaspilsētai stabilu attīstību, Saeimas vēlēšanu rezultāti būs tādi, ka Ministru kabinetā saimniekos Bojārs. Un ne jau dēls.
Otrs pašvaldības vēlēšanu rezultātu būtisks aspekts, ko var dēvēt par sava veida fenomenu, ir vismaz septiņu pilsētu mēru portfeļi Tautas partijas kontā. Uz arvien lejupslīdošo šīs partijas reitingu fona tas ir vērā ņemams sasniegums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad TP startēja pašvaldību vēlēšanās.
Domājams, ne mazu lomu šāda rezultāta sasniegšanā spēlējusi Tautas partijas piekoptā dzeguzes politika, piemēram, tikai Jelgavā bijušos TP biedrus vai tādus, kas ar šo partiju «cerējušies», varēja sameklēt vismaz piecos kandidātu sarakstos. Tā saprotamāki kļūst vairāku pilsētu mēru vēlēšanu rezultāti, kas nodēvēti par negaidītiem. Ludzā par pilsētas mēru tika ievēlēta vienīgā no TP saraksta Domē iekļuvusī deputāte, bet Madonā pret TP kandidātu mēra postenim balsoja tikai viens deputāts. Par to, ka varas dēļ «tautpartijnieki» spēj iet uz visdīvainākajiem kompromisiem, liecina Limbažu mēra vēlēšanu rezultāti: šo amatu iegūstot Tautas partijai, pilsētas izpilddirektora postenis ticis bijušajam kompartijas rajona komitejas ideoloģiskajam sekretāram. TP bijusi tālredzīga, kandidātu sarakstos iekļaujot vietējās pašvaldībās labi atpazīstamus cilvēkus. Labs piemērs tam ir arī Jelgava: ja TP sarakstā nebūtu Andra Ķipura, kas ir ne vien talantīgs ķirurgs, bet arī spējis sevi pierādīt kā prasmīgu slimnīcas finansiāli saimnieciskās dzīves vadītāju, partija, domājams, labākā gadījumā būtu saņēmusi vienu deputāta mandātu Jelgavas Domē. Kur paliek partijas ideoloģija un principi, brāļojoties ar saviem senajiem politiskajiem pretiniekiem un kā balso partijai uz vēlēšanu laiku piesaistītās vilcējlokomotīves pēc iekļūšanas Domē – tie ir «mūžīgie» jautājumi, kas vēlētājiem ir tabu.
Abas partijas – LSDSP un TP – īsajā, bet trauksmainajā pēcvēlēšanu laikā spējušas demonstrēt izcilu fleksibilitāti, ko šo partiju elektorāts, šķiet, vēl pienācīgi novērtēs. Visai neskaidrās robežas, kas līdz šim pastāvēja starp dažādiem politiskajiem spēkiem, kļūst par fikcijām. Ja pie altāra zem rokas dodas sociāldemokrāti, kuru vidū rodams pat viens otrs izbijis atmodas laika «auseklītis» un «rubikjurkānieši», kuru rindās dominē varoņi no barikāžu otras puses, tad vēlētāju atšķirīgajiem politiskajiem uzskatiem un simpātijām, kā arī brīvajai izvēlei vēlēšanās paliek arvien mazāka nozīme.
