Pirmās brīvvalsts laiks, Daugavmala. Saulītē guļ bezdarbnieks, starp kāju pirkstiem iesprausta zīmīte «Bez 5 lati netraucēt!».
Pirmās brīvvalsts laiks, Daugavmala. Saulītē guļ bezdarbnieks, starp kāju pirkstiem iesprausta zīmīte «Bez 5 lati netraucēt!»
To, kuri darbu neuzskata par vērtību, bezdarbnieku pulkā ir tikai kāda piektā daļa. Taču tieši šī nelielā daļa ir apliecinājums, ka banāli kļūst vēl aizvien vainot pagājušos piecdesmit gadus, pēc tam pagājušos desmit gadus, kad dažādi ir nīdēts darba tikums. No prāta neiziet māte, kas, nostrādājusi sabiedriskajos darbos, lai pelnītu bērnam skolā pusdienas, noskaidro, ka – tavu laimi! – ir nopelnījusi pusdienas vēl mēnesim, un skaidri paziņo, ka vairāk nestrādās ne stundu.
Pārdomas rodas, ik nedēļu lasot darba piedāvājumus. Tas ir saraksts, kam nav tendences sarukt. Tam pretim – vairāk nekā 8 procenti Jelgavas un turpat 12 procentu rajona bezdarbnieku.
Nodarbinātības dienests palīdz sameklēt darbu, sniedz bezmaksas psihologa pakalpojumus, veic testēšanu. Bet šajā ķēdē ir arī darba devējs, varbūt ne tāds, kuram konkursā uz vienu vakanci piedalās divsimt cilvēku, bet gan tāds, kam vajadzīgi dažādu profesiju strādnieki, kas godprātīgi veiks savu darbu. Taču nereti darbā pieņemtais noturas nelielu laika sprīdi – no dažām stundām līdz pāris mēnešiem. Atnāk pašpārliecināts cilvēks, kas «visu prot». Būtībā viņam nav profesijas, bet, lai viņu pieņemtu darbā, gatavs piedzejot jebko. Reāli viņš strādātājs nav. Cits lūdzas: «Priekšniek, šausmīgi vajag darbu, mazi bērni mājās, sieva nestrādā.» Kad saņemta pirmā alga, pazūd – ne vairs bērni, ne sieva interesē. Atnāk pie direktora cits, kas pusizdzertu alus pudeli atstājis turpat priekštelpā un uzstāj: «Man vajadzīgs darbs.» Ja nu tieši sejā ierakstīts, ka dzērājs, tad saruna ir īsa. Cits ir gluži inteliģents, cienījamos gados, saka: «Es varu būt vadītājs, protu ar cilvēkiem strādāt.» Trīs dienas nostrādā normāli, ceturtajā jautā, vai uz algas rēķina nevarētu iedot piecus latus. Nav jau priekšnieks tik naivs, bet drusku gribas redzēt, kāds tad jaunais kadrs būs. Nākamajā dienā viņš ierodas ar novēlošanos …Tā dzīvo mūžīgie meklētāji un mākoņu stūmēji, kam nekur nav labi. Pēc neveiksmīgiem darba meklējumiem ir iespējams atgriezties bezdarbnieka statusā un sākt visu no gala, gaidot vietu, kur daudz maksā un maz jāstrādā.
