Pagājušo nakti redzēju jauku sapni. It kā staigāju pa pilsētu, visapkārt paveras satīrīti laukumi, parki, nepiegružotas un nepiespļaudītas ietves, tīras ielu braucamās daļas, visur sakoptība.
Pagājušo nakti redzēju jauku sapni. It kā staigāju pa pilsētu, visapkārt paveras satīrīti laukumi, parki, nepiegružotas un nepiespļaudītas ietves, tīras ielu braucamās daļas, visur sakoptība. Pēkšņi skatos: tīrā, neizdangātā zālājā suņa kaka. No sašutuma pirmajā mirklī nosvīdu, pat visi kreņķi par Siltumtīklu rēķiniem piemirsās. «Nu šie neapzinīgie suņi un to saimnieki!» nodomāju. «Kā viņus vajadzētu mācīt! Bet kā?!»
Pamostos pēc šā sapņa, un vēl ilgi man no prāta neizgaist naktī redzētās vīzijas un nepatīkamā čupiņa zālājā. Ko darīt, kā cīnīties, lai šīs nekrietnības novērstu? Atbilde radās, saņemot 28. martā laikrakstu «Zemgales Ziņas» un izlasot Zanes Auziņas rakstu. Lieliem, trekniem burtiem virsraksts: «Bērniem pilsētā jāspēlējas suņu izkārnījumos». Lūk, raksts, kas pauž ģeniālas domas no vairākiem aspektiem. Jau pasen bērns plijās virsū: «Nopērc sunīti!» No šā virsraksta vien jau atbilde gatava: «Ko, tu gribi to šausmīgo dzīvnieku, kura izkārnījumos tev katru dienu jāspēlējas?! Kad paaugsies lielāks, cīnies pret šiem radījumiem ar koku rokā vai nomētā ar akmeņiem šos nešķīsteņus! Parādi, ka esi radības kronis!» Protams, bērnam uzreiz mute ciet, un miers mājā.
Tālāk lasot, atklājas brīnišķīgs piedāvājums kļūt par «stukaču», piedodiet, ziņotāju. Noteikti savs labums atlēks, ja visu pareizi nodarīs! Nu tikai uz bēniņiem vai vēl labāk uz jumta augšā, binokli pie acīm un novērot apkārtni! Ieraugot neapzinīgos suņu īpašniekus ar saviem briesmīgajiem radījumiem, tūlīt pie tālruņa un nu tik ziņot! Mazliet tikai baida tas: kamēr policija, sirēnai kaucot un bākugunīm mirgojot, brāzīsies uz notikuma vietu, suns būs savas dabiskās vajadzības nokārtojis un kopā ar saimnieku nozudis. Un var iznākt, ka esmu maldinājis policiju – man taču viņiem vismaz savs vārds jānosauc… Gribētos arī atlīdzību saņemt, varbūt kādu daļu no tās soda naudas, ar ko noštrāpē suņu īpašniekus. Agrākajos laikos taču «stukačiem», atvainojiet, ziņotājiem, attiecīgas iestādes atlīdzināja par darbu, bet kapitālismā jau nekas netiek darīts gluži par velti.
Visādas domas jau nāk prātā, tos avīžu rakstus salasoties. Varbūt par kaimiņu noziņot, dikti lielīgs viņš man izliekas. Redzēs, kādu dziesmu dziedās, kad noštrāpēs. Tas nekas, ka viņam suns tāds maziņš un viņš pēc visiem noteikumiem ved to pastaigā. Kas pēc tam vairs izkontrolēs un pārbaudīs, kur kas bijis?
Bet varbūt darīt pavisam citādāk – nodibināt savu suņu kaku savākšanas firmu. Nosaukums varētu būt «Suņa kaka un Co» vai «Ekskrements». Liekas, šajā jomā vēl brīva niša. Rastos darba vietas un iespēja nopelnīt, ķeksējot laukā suņu izkārnījumus no pārējām drazām, kas mētājas visapkārt pilsētā. Finanses speciālā ekipējuma iegādei un algām varētu savākt, ieviešot suņa nodevu vai pārdodot speciālus talonus. Noteikti arī peļņai kāda daļa paliktu. Neapzinīgos, kas nebūs ne nodevu maksājuši, ne talonus pirkuši, lai štrāpē policija. Visu ko jau var izgudrot, ja tā padomā, vai ne?
Cerot uz ģeniālām idejām turpmākajos laikrakstos, jūsu ziņotājs ar kartotēkas nr. SSu –1 Andrejs Liekniņš
