Kad laukā pavasaris, vējš galvā. Prāts nesas uz jociņiem. Tā cilvēks iekārtots.
Kad laukā pavasaris, vējš galvā. Prāts nesas uz jociņiem. Tā cilvēks iekārtots. Un tāpēc, lai noņemtu ikdienišķās nopietnības spriedzi, 1. aprīlis neoficiāli, tomēr tradicionāli, ir smieklu, joku un melu diena.
Kā daudz kas, arī joku plēšana Latvijā sit augstāku un sparīgāku vilni nekā citviet pasaulē. Īpaši centīgi, kā allaž, ir politiķi, un tas arī ir vienkārši pamatojams: viņi ir mūsu paši gudrākie, viņu darbs atbildīgāks un arī algas lielākas, tāpēc viņu humora izpratne un (iz-)jokošanas mērs ir krietni pārāks nekā vienkāršajiem mirstīgajiem. Parastu reņģēdāju aprobežotā iztēle reti kad pārsniedz ķiķināšanu par pliekaniem jociņiem «skat, kāda tev balti noķēpāta mugura!» līmenī, turklāt visaizrautīgāk smej paši jokdari. Politiķu jokiem cita svara kategorija, turklāt par ampelēšanos smej ne tikai viņi paši, bet arī citkārt pelēcīgi drūmā tautas masa.
Pavasarim nākot, sabiedrību uzjautrināt sadomāja Labklājības ministrija, pavēstot, ka ar 1. aprīli tiks ieviesta jauna kārtība recepšu zāļu tirdzniecībā. Šis joks bija iecerēts, lai ierēdņi, kas izstrādāja noteikumus, varētu paši gardi pasmieties par tām neērtībām un diskomfortu, ko ar vienu spalvas vēzienu sagādājuši uzreiz trīs savstarpēji saistītām pusēm – ģimenes ārstiem, pacientiem un aptiekāriem. Iespējams, ka nolūks bija uzjautrināties par saviem kolēģiem viņpus pašu ministrijas gaiteņa, jo par jaunajiem noteikumiem, kā izrādījās, nebija informēti pat LM Ārstniecības departamenta darbinieki. Vispārēji smiekli šai sakarā vēlās pār visu Latviju, tomēr vislielākā jautrība tika sasniegta dažas dienas pēc jauno noteikumu spēkā stāšanās paziņošanas, jo šis termiņš tika pārcelts tieši par vienu mēnesi. Kā jau civilizētā sabiedrībā, arī Latvijā nekas nenotiek tāpat vien, bez racionāla seguma. Šajā gadījumā ieguvums bija večiņu mobilizācija vienotam mērķim – traukties uz aptiekām, lai īsā laikā tukšotu plauktus un kastes ar citramonu, analgīnu un baldriāna pilieniem līdzīgi tam, kā padomju laikā deficīta apstākļos mēdza momentā izpirkt visus ziepju un sērkociņu krājumus. Tā Labklājības ministrijas humoristi ar jokošanos guva reāli naudas izteiksmē mērāmu ekonomisko efektu.
Divi joki nemēdz būt vienādi. To ar grūtībām cenzdamies ielāgot, varas vīri sagatavoja likumu par sodu piemērošanu par automašīnu novietošanu neatļautās vietās bez autovadītāja klātbūtnes. Šis likums jau stājies spēkā, taču, protams, tas reāli nedarbojas! Kā gan lai darbotos, ja valsts vislabāk atalgotie jokdari nav ņēmuši vērā savu kolēģu kājminamo domāšanu pašvaldībās: nav un vēl vismaz kādu mēnesi nebūšot iespējams noteikt tās pilnvarotās institūcijas, kuras būtu tiesīgas šo kontroli veikt! Tostarp Ceļu policija stāvētgribētājus neatļautās vietās sodīt bez autovadītāja klātbūtnes nedrīkst, tāpēc vēl ilgi varēsim smieties, vēderus turēdami, kad manīsim ielās neatļautās vietās «noparkotas» automašīnas, kuru vadītāji klīst apkārt, citādi uzjautrinoties. Tā kā šis likums attiecas uz visu Latvijas teritoriju un paredz, ka iekasētā soda nauda nonāks pašvaldību budžetā, paredzams, ka lielākā smiešanās vēl ir priekšā, jo viens otrs pagastvecis šajā apstāklī redz labu iespēju papildināt pagasta kasi: sak, atliks, teiksim, pie ciemata veikala novietot apstāšanās aizlieguma zīmi un līdzās nolikt pašvaldības pilnvarotu personu soda iekasēšanai, lai iedarbinātu naudas pumpīti kases pildīšanai.
Pavasarīga joku dzīšana sasniegusi pat dievišķu līmeni. Viens no Latvijas likumiem paredz reliģiskajām draudzēm iesniegt publiskās darbības pārskatus. Taču 732 no aptuveni 1500 dažādu konfesiju draudzēm par šo likumu gardi pasmējušās, ignorēdamas valstī vienoto prasību. Formāli tas tiek argumentēts ar to, ka draudzēm ir apgrūtinoši un pazemojoši sniegt rakstveida atbildes uz septiņiem jautājumiem, no kuriem daļa ir tik sarežģīti kā, piemēram, atrašanās vietas vai darbības laika uzrādīšana. Tāds esot formāls iegansts. Bet faktiski tas kārtējo reizi apliecina, ka mūsu likumdošana ir dievišķa spļāviena vērtībā. Reliģisko lietu pārvaldes ierēdņi gan pagrūti saprot humoru, tāpēc viņi dievišķo patvaļu mēģina iegrožot, paziņodami, ka tām draudzēm, kas nav sniegušas minēto pārskatu, tiks liegtas ieteikumu vēstules nodokļu atvieglojumu, ziedojumu un humānās palīdzības saņemšanai.
Humora noskaņas pārņēmušas visu valsti. Tautas mutvārdu daiļradē rodas atraisīti panti par sirdi pacilājošām lietām. Kaut vai sakarā ar jauno Komerclikumu (kas arī, protams, vēl nedarbojas) un veco uzņēmējdarbības likumu (kas vairs nav spēkā):
«Deputāti – diversanti –
Iestājas pret komersantiem:
«Likums slikts priekš tiem, kas blēdās»,
Tautas kalpi vārgi mēdās.
Juridiski perfekts brāķis
Ir šis likums, tur tas āķis.
Brāķis gan, un turklāt «sālīts»,
Gan būs jāmaksā mums, brālīt!»
Cīnīties pret jautrību būtu bezcerīgi un muļķīgi. Ir taču aprīlis, pavasaris, turklāt jautrība uztur možumu un veselību. Tas nekas, ka viela smiekliem mums tiek dāsni piegādāta arī gada pārējās dienās un mēnešos: ir tomēr tik jauki dzīvot valstī, kur pat nopietnas ziepes tiek vārītas mundrā pacilātībā; valstī, kuras parlamentā tiek:
«Balsots, nezinot – par ko,
Pelnot algu par neko,
Muļķu zemes gudro simts
Ģīmjiem svarīgiem kur klimst.»
Tas jums nav vis nekāds «April! April!».
