Attīstības plānošana nekad nebeidzas. Jo citādi iestāsies sastingums un iznīcība.
Attīstības plānošana nekad nebeidzas. Jo citādi iestāsies sastingums un iznīcība. Šāda atziņa caurvija semināru «Attīstība cilvēka nākotnei», ko organizēja Zemgales rajonu speciālistiem, pašvaldību darbiniekiem un interesentiem.
Semināra dalībnieki – pieaugušo izglītības centru, valsts nodarbinātības dienesta filiāļu, pašvaldību un citu nozaru speciālisti Eiropas Komisijas atbalstītā projekta «Vietējo cilvēkresursu attīstība ES reģionālās politikas kontekstā» ietvaros analizēja attīstības plānošanu, darba devēju lomu cilvēkresursu attīstībā un nodarbinātības dienesta nozīmi darbaspēka kvalitātes uzlabošanā. Ap 50 klausītājiem tika sniegts priekšstats par reģionu attīstības plānošanu, arī par dažiem konkrētiem Zemgales attīstības jautājumiem.
Latvijas Universitātes profesore Aija Melluma soli pa solim iepazīstināja ar attīstības plānošanas principiem un praksi. Viņa minēja, ka liels klupšanas akmens teritoriju plānošanā ir nepieciešamība kopsakarībās saskatīt vietējās problēmas, kas daudzviet ir līdzīgas. Profesore atzina, ka mūsdienās vērojama tendence plānošanu centralizēt, tas izpaužas kaut vai tā, ka augstākā līmenī izstrādāts attīstības plāns ir saistošs zemākā līmeņa pašvaldībām. To var ilustrēt ar vienādsānu trīsstūri, kam augšup vērstā smaile apzīmē nacionālo plānu, bet pamatne – pagastu plānu, trīsstūrim pa vidu iedomāta līnija apzīmē reģionālo plānošanu. Tātad reģionālā plānošana ir visnekonkrētākais posms? Tā tagad iznāk. A.Melluma ierosina attīstības plānošanas uzskatāmībai tomēr lietot citu ilustrāciju: divus vienādmalu trīsstūrus, kas savienoti ar smailēm un atgādina smilšu pulksteni. Tādā gadījumā augšējā trīsstūra (valsts) un apakšējā (pašvaldību) saplūdes punktā jeb sadurē atrodas reģionālā plānošana. Šādi skaidrota, saprotama kļūst reģionālās plānošanas īpašā nozīme un uzdevums – pieeju un ideju sasaiste no abām – valsts un pašvaldības – pusēm.
Kopš 1991., 1992. gada arī Latvijā lieto jēdzienu «ilgtspējīga attīstība», ko veido divi savstarpēji saistīti faktori – vide un ekonomika. Daudzi vismaz reizi redzējuši plakātu, kas vizuāli paskaidro šo jēdzienu: līdzsvaroti svaru kausi, virs kuriem lidojumā sastindzis taurenis. Tas nozīmē, ka ekonomikas, cilvēka saimnieciskās darbības attīstībai jānotiek, nekaitējot dabai, saglabājot līdzsvaru. Tiesa, netrūkst kritizētāju, kas pauž: līdzsvarošanai kļūstot par mērķi, attīstība zaudē jēgu. Tādēļ jaunākie Eiropas telpiskās attīstības plāni parādās trīs savstarpēji saistītu faktoru – sabiedrības, vides un saimnieciskās darbības – mijiedarbībā.
Runājot par attīstības plānošanu, izdala teritoriju (kas pati gan neattīstās), un dažādu nozaru plānošanu. Bieži vien pie mums pagastu un rajonu attīstība tiek aplūkota tieši nozaru griezumā (līdzīgi un atbilstoši nozaru ministriju ietekmes sadalījumam). Taču izrādījies, ka ministrijas neprot sadarboties, tāpēc pēdējā laikā arī Latvijas valdībā sāk nopietnāk apspriest to, ko sauc par horizontālo sadarbību, tas ir, lai, sabalansējot nozaru vajadzības un ministriju iespējas, attiecīgajās teritorijās racionālāk izmantotu resursus.
Resursi – tā ir nauda, derīgie izrakteņi, mežs, lauksaimnieciskās zemes. Diemžēl pie resursiem reti pieskaita pašas teritorijas. Bet to ar katru gadu arvien pamatīgāk sāk saprast, piemēram, pilsētnieki, kuri sākuši iepazīt, kas ir zemes tirgus. Tomēr vismazāk skaidrības līdz šim bijis par tā dēvētajiem cilvēku resursiem. Vienkāršotā veidā ar tiem saprata darba devēju un darba ņēmēju attiecības. Tomēr uz cilvēku var raudzīties vismaz no diviem viedokļiem: kā uz statistikas vienību vai arī kā uz konkrētu cilvēku ar savām problēmām, attieksmi pret apkārtni un notiekošo utt. Otrais gadījums iespējams tikai relatīvi nelielā teritorijā, jo pazīt nevar neierobežotu skaitu cilvēku. Tieši tālab un tieši reģionos un pagastos pieaugušo izglītībai pievēršama ļoti liela nozīme.
Beidzamajā laikā ir mazinājies priekšstats par darbu kā par vērtību. Pētījumi Anglijā deva nežēlīgu secinājumu: bezdarbs noved pie genofonda samazināšanās. Ja līdzīgi strausiem nebāzīsim galvu smiltīs, pamanīsim, ka arī pie mums šī problēma ir aktuāla. Savukārt, runājot par bezdarba novēršanu, ir svarīgi runāt arī par izglītību, svarīgi saglabāt tās prestižu. Izglītība, nodarbinātība, saimnieciskā aktivitāte – tas viss ir saistīts, un tikai kompleksa pieeja plānošanai var nodrošināt atsevišķu reģionu, teritoriju ekonomisko attīstību.
Zemgales reģionālās attīstības aģentūras direktors Raitis Vītoliņš semināra dalībniekus iepazīstināja ar aģentūras nepilnus četrus gadus garo vēsturi un sasniegto: savulaik sadarbību reģiona ietvaros sāka ar rakstāmmašīnām rakstītu vēstuļu sūtīšanu, bet tagad reģiona pilsētu un rajonu viedokļi tiek saskaņoti ar elektroniskā pasta palīdzību.
Kā minēja R.Vītoliņš, tagad Latvijā tiek pārskatīta likumdošana, tā tiek atvērta diskusijām, tāpēc svarīgi vēlamo sasaistīt ar esošo. Zemgales reģiona attīstības vīzija paredz visiem vienādas iespējas. Tiek izstrādātas pa nozarēm 11 attīstības koncepcijas, piecas no tām (to skaitā tūrisms, informāciju tehnoloģijas, uzņēmējdarbība) jau ļoti tuvu parakstīšanai. Visas koncepcijas savstarpēji ļoti cieši saistītas, plānojot attīstību, viss jāredz kopumā: piemēram, lai varētu iet skolā, vajadzīga nauda, tātad nepieciešamas darba vietas.
Semināra dalībnieki atzinīgi uzņēma ziņu, ka Zemgales reģionālās attīstības aģentūras direktors pavisam nesen ar Zviedrijas varas pārstāvjiem parakstījis līgumu par sadarbību trīs – reģiona, pilsētu un pašvaldību – līmeņos. Pagastiem, kas izteiks vēlēšanos, palīdzēšot atrast sadarbības partnerus, piemēram, medicīnā, komunālās saimniecības sfērā un citās nozarēs.
Tika nosaukti svarīgākie virzieni, kādos jāplāno reģiona attīstība nākotnē. Jāsadarbojas, lai izveidotu kvalitatīvu mūžizglītības sistēmu Zemgalē, kas būtu pieejama katram Zemgales iedzīvotājam. Jāizveido izglītības un citu nozaru sadarbības sistēma, jāsekmē informācijas sabiedrības veidošana. Informācijas sabiedrība nenozīmē tikai datoru pieejamību, bet – raisīt cilvēkos ieinteresētību informācijā. Tādēļ svarīga ir Zemgales informācijas tīkla maģistrālo līniju izveide, lai katram kļūtu iespējams skolās, pašvaldībās, bibliotēkās pieslēgties šim tīklam, padarot internetu līdzīgu citiem komunālajiem pakalpojumiem. Projekts paredz internetizēt visu Zemgali. Problēmas rada finansu trūkums, taču jau tagad pašvaldības šim projektam var piesaistīt līdzekļus, un tuvā nākotnē tas kļūs vēl vairāk iespējams – arī ar valsts investīciju, SAPARD un PHARE programmu atbalstu. Svarīgi, lai mazuļi jau bērnudārzā sadraudzētos ar informāciju. Tomēr katastrofāls ir informātikas speciālistu trūkums.
Cita perspektīva nozare Zemgalē ir tūrisms: reģions ir bagāts ar tūrisma objektiem, taču tie ir ļoti nesakārtoti.
Semināra dalībnieki uzzināja, ka PHARE programmas ietvaros Zemgales reģiona cilvēkresursu attīstīšanai jau tagad ir piešķirti 500000 eiro. Taču šī nauda koncentrēta Rīgā. Tomēr R.Vītoliņš bija pārliecināts, ka nauda cilvēkresursiem un infrastruktūru attīstībai Zemgalē atradīsies laikā līdz 2004. gadam, taču finanses varēs piesaistīt tikai lieliem, nozīmīgiem projektiem, kas spēs konkurēt ar citiem investīciju prasītājiem.
