Mūsdienās teātra izrādes var fiksēt filmā vai videoierakstā, bet Jelgavas profesionālā teātra darbība ir palikusi tikai laikabiedru atmiņās un fotogrāfijās.
Mūsdienās teātra izrādes var fiksēt filmā vai videoierakstā, bet Jelgavas profesionālā teātra darbība ir palikusi tikai laikabiedru atmiņās un fotogrāfijās.
Liegi degot sveces liesmai, sirsnīgu atmiņu un siltuma ieskauti, uz Jelgavas teātra kustību mākslinieces Almas Kūmiņas (1906 – 1971) atceres pēcpusdienu Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā pulcējās viņas līdzgaitnieki.
Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītāja Maija Matisa atcerējās: «Pagājušā gada nogalē izdomājām, ka vajadzētu apzināt cilvēkus, kas bija saistīti ar Jelgavas teātri. Nolēmām sarīkot atceres pēcpusdienu plastisko kustību māksliniecei Almai Kūmiņai, kas teātrī strādāja no trīdesmito gadu sākuma. Tika atrasta A.Kūmiņas māsasmeita Mirdza Strīķe, un, pateicoties viņai, muzejā nonāca vēl piecpadsmit māksliniecs fotogrāfiju. Apzinājām A.Kūmiņas ritmo plastikas studijas dalībnieces, arī Elzu Radziņu, kas ilgus gadus darbojās Jelgavas teātrī. Atceres pēcpusdiena kustību māksliniecei Almai Kūmiņai izdevās.»
Mīļu atmiņu pavadītas sarunas
Tolaik gandrīz neviena teātra izrāde nebija iedomājama bez viņas līdzdalības. Šogad Jelgavas teātra kustību māksliniecei A.Kūmiņai būtu palikuši 95 gadi.
Smaržo kafija, smalkmaizītes, un raisās siltuma un mīļu atmiņu pavadītas sarunas. Fonā skan klusināta, liega mūzika. A.Kūmiņas ritmoplastikas studiju nodarbībās gūtās iemaņas šarmantās, sirmās kundzes nav aizmirsušas vēl šobaltdien. Viņas demonstrēja, kā notika ritmo plastikas nodarbības, apliecinot gūto ar stingru stāju, nostieptu pirkstgalu, možumu un humora izjūtu.
Ritmoplastikas studijas labākā audzēkne Skaidrīte Kriņģele stāstīja: «Visu laiku, kamēr Alma Kūmiņa dzīvoja un strādāja Jelgavā, viņu pazinu. Viņa bija ļoti muzikāla. Labi spēlēja klavieres. Viņa bija ļoti jauks cilvēks.»
Tēvs – kapelmeistars, māte – mājsaimniece
Alma Kūmiņa piedzima 1906. gada 6. septembrī kā trešā meita Kūmiņu ģimenē. Sekoja arī ceturtā meita, un kā piektais bērns pasaulē nāca ilgi gaidītais dēls. Almas Kūmiņas tēvs bija armijas kapelmeistars, māte – mājsaimniece. Ģimene bija ļoti labi situēta. Bērni tika audzināti ticības garā, jo tēvs bija ļoti reliģiozs. Bērniem tika mācīts darba tikums un tas, ka nekas nenāk par velti – viss jānopelna. Neviens bērns nepalika bez izglītības. Bērnu dēļ tika pārdoti Kūmiņu ģimenes īpašumi, vērtslietas.
Alma Kūmiņa absolvēja Rīgas 2. ģimnāziju. Tajā laikā viņa sāka mācīties Annas Ašmanes plastikas – ritmikas skolā. Vēl to nebeigusi, strādāja par pasniedzēju jaunākajās grupās. Tūlīt pēc Annas Ašmanes skolas beigšanas Rīgā Alma Kūmiņa savu turpmāko dzīvi saistīja ar Jelgavu, kur īstenojās viņas studiju gadu sapnis par darbu teātrī.
Jelgavā Alma satika dzīvesdraugu Jāni Ozoliņu.
Uz Vācijas latviešu nometni Fišbahā
1943. gada 11. novembrī pasaulē nāca A.Kūmiņas dēls Pēteris. Pēdējā kara gadā vīrs tika iesaukts armijā. Alma Kūmiņa atstāja Jelgavu, kad tā jau bija liesmās, ar vienu somu un 11 mēnešu veco dēliņu uz rokas. Tālāk ceļš veda uz Ventspili, un Vācijas latviešu nometni Fišbahā. Nometnē Alma aktīvi iesaistījās kultūras dzīvē. Viņai bija pašai savs ansamblis, viņa dejoja kopā ar saviem audzēkņiem.
Gadi ritēja. Dēls jau bija pieaudzis, nodibinājis savu ģimeni un dāvājis mātei divus mazdēlus. Šī ģimene gan izira, tika nodibināta jauna, un tajā auga divas mazmeitas.
1967. gadā Mirdzas Strīķes māte dodas tālajā ceļā uz Vāciju, lai redzētu savas māsas. Gan tikšanās, gan šķiršanās ir skumju pilna, jo visas jūt, ka tā ir uz neredzēšanos. Šajā laikā mirst viņu māte un Alma Kūmiņa sāk slimot. Tiek veikta operācija, kāds laiks atdots dzīvei. Seko otra operācija, pēc kuras Alma vairs neatlabst. Slimība ir spēcīgāka par dzīvotgribu, un 1971. gada 22. jūlijā 65 gadu vecumā kustību māksliniece Alma Kūmiņa Amerikas Savienotajās Valstīs Viskonsinas štatā aiziet mūžībā.
Tikšanās dienā Jelgavā Almas Kūmiņas māsas meitas Mirdzas Strīķes acīs staroja mirdzums. Siltuma un mīļuma aizkustināta, par Almu Kūmiņu viņa sacīja: «Viņa mani iesaistīja Annas Ašmanes plastikas studijā. Pati esmu bijusi liela dejotāja, bet plastika un ritmika mani nesaistīja. Viņa tiešām prata kontaktēties ar bērniem. Viņa bija ļoti sirsnīga un mīļa. Tik ļoti izjutu, ar kādu sirsnību un mīļumu atsaucās par Almu. Tos siltos vārdus, kas par viņu tika teikti. Man viņa ir kā krustmāte. Pēdējo reizi Almu redzēju1944. gada vasarā. Esmu ļoti pateicīga muzeja vadībai, ka šāds atceres vakars tika sarīkots. Paldies visiem.»
