Nesen «Dienā» izlasīju Jurkāna – Rubika partijas propagandas šefa Oļega Deņisova publikāciju «Latvija un NATO: ne mūs grib, ne mums vajag».
Nesen «Dienā» izlasīju Jurkāna – Rubika partijas propagandas šefa Oļega Deņisova publikāciju «Latvija un NATO: ne mūs grib, ne mums vajag». Zemtekstā vajadzētu saprast – Latvija un Krievija: mūs grib, mums vajag. Kādēļ Jurkāna – Rubika partija tik izmisīgi cīnās pret Latvijas iestāšanos NATO? Ļoti vienkārši. Ja Latvija atradīsies NATO sastāvā, var rasties nopietnas problēmas ar tās pievienošanu Krievijai un līdz ar to zudīs iespējas stratēģisko kara bāzu izvietošanai Latvijas teritorijā. Nederēs arī Rīgā ieplānotās ielu nosaukumu plāksnītes krievu valodā.
Kas tad ir šajā partijā, kas cīnās par cilvēku tiesībām Latvijā? Biedrs Rubiks atradās pie varas, bet OMON kaujinieki piedalījās preses nama ieņemšanā un Iekšlietu ministrijas «šturmēšanā», iejūtoties boļševiku lomā Ziemas pils ieņemšanā 1917. gadā. Vulfsona kungs – četrdesmito gadu ideoloģiskais darbinieks un Vosa padomdevējs, Neilands ilgus gadus pabija, kā mēdz sacīt, padomju izlūka lomā Zviedrijā. Nerunāšu par vienoto kompāniju, kas balsoja pret Latvijas neatkarību. Te derētu atcerēties seno latviešu sakāmvārdu: vilks spalvu met, bet tikumu nekad. Biedrs Jurkāns aicina pārvilkt svītru pagātnei, it kā nekāda vardarbība nebūtu notikusi. Cilvēki labprātīgi kāpa lopu vagonos bez komunistu palīdzības, lai apskatītu brīnišķīgās Krievzemes āres.
Tas nepieciešams, jo, kad Latvija atkal būs pievienota Krievijai, varēs veikt jaunas represijas – daļu pamatiedzīvotāju šādā vai tādā veidā nogādāt Sibīrijā un to vietā – kolonistus no Krievijas. Cik brīnišķīgi bija šajos 50 okupācijas gados! Uzņēmumos un iestādēs skanēja tikai krievu valoda, dokumentācija bija krievu valodā. Cik labi skanēja ministrijās: Alfrēd Petrovič un Zenta Jānovna!
