Lauka dienas un izstāde Rāmavā. Stacijas direktore bioloģijas zinātņu doktore Edīte Kaufmane jau no paša pirmdienas rīta ir nevaļīga, tomēr laipni un priecīgi stāsta par aizvadīto sezonu, jo ziema zinātniekiem ir bijusi rezultātu apkopošanas laiks.
Lauka dienas un izstāde Rāmavā
Stacijas direktore bioloģijas zinātņu doktore Edīte Kaufmane jau no paša pirmdienas rīta ir nevaļīga, tomēr laipni un priecīgi stāsta par aizvadīto sezonu, jo ziema zinātniekiem ir bijusi rezultātu apkopošanas laiks: «Tikko bijām Rāmavas izstādē, gāja tiešām labi. Laikam jau labā slava par mums tālu aizgājusi, tāpēc pieprasījums pēc stādiem liels. Tagad stādiņu daudz vairs nav palicis, jo lielākoties strādājam pēc iepriekšēja pasūtījuma, orientējamies uz lielajiem zemniekiem.»
Nesen, 24. martā, Dobelē jau piekto reizi notika Lauka dienas. Pāri par 150 cilvēku no dažādām Latvijas malām bija ar mieru pārpildītajā zālē kaut stāvēt, lai uzzinātu ko jaunu. Laikam jau augļkopība Latvijā attīstās, ja interese tik liela! Ir cilvēki, kas brauc turp katru gadu, un ir tādi, kas pirmoreiz, lai no nulles uzzinātu, ko zinātnieki dara un ko var piedāvāt. Lauka dienas parasti tiek rīkotas divreiz gadā, martā vai aprīlī un augustā. Pavasarī uzsvars likts galvenokārt uz praktiskiem darbiem, tādiem kā vainagu veidošana, jo tā mūsdienīgos dārzos ir viena no sarežģītākajām mākām, it īpaši komerciālajā augļkopībā. Iemācīties pareizi veidot vainagus nav tik vienkārši, nepietiek grāmatā izlasīt un doties pie koka vai krūma. To vislabāk var apgūt, pamēģinot praktiski dārzā. Interesentiem demonstrēja dažādos ārzemju braucienos safilmēto materiālu – mācību filmas par augļu dārzu sistēmu veidošanu Vācijā, par zemeņu audzēšanu Anglijā, par laistīšanu Izraēlā. Ne jau visi zemnieki var aizbraukt uz ārzemēm īstajā laikā un reizē, tāpēc dobelnieki palīdz gūt ieskatu citu zemju praksē. E.Kaufmane teic, ka, mācot zemniekus, mācās arī paši pētnieki, jo tikšanās ar praktiķiem dod daudz jaunu ierosmju. Selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktore uzskata, ka dobelnieku priekšrocība ir tā, ka viņi strādā tieši patērētājam, lai zinātnieku pētījumus katrs uz sava lauka varētu izmantot praksē. Šī ir Dobeles DSIS darba viena daļa.
Otra ir nopietna, dziļa zinātne, ar ko Dobeles vārds aizskan pasaulē. Taču, ievērojot, ka lauksaimnieciskā zinātne ir pārsvarā praktiska un finansējums nav neko bagātīgs, protams, jāstrādā to cilvēku interesēs, kas pētījumus pieprasa. Tie ir zemnieki.
Kas attiecas uz fundamentālo zinātni, pašlaik tiek gatavoti fundamentāli raksti ļoti nopietnai starptautiskai konferencei, kas septembrī notiks Lietuvā. Ziemā tika apkopoti iepriekšējā gada pētījumi, ar pavasara iestāšanos sākušies atkal jauni darbi, jauni novērojumi.
Zinātne + izdoma + neatlaidība = peļņa
Pats svarīgākais zinātnieku veikums aizvadītajā gadā bijusi sarakstītā «Intensīvās augļkopības rokasgrāmata». Tas bija divu gadu projekts, ko daļēji subsidēja Zemkopības ministrija. Grāmatā apkopota daudzu gadu pieredze, pētījumi un ārzemju prakse. Uz papīra izlikts viss, ko zinātnieki patlaban zina. Taču tas negarantējot, ka, sacīsim, pēc pusgada viņi nesapratīs, ka tur daudz kas nav ietverts.
Pagājušais gads Dobeles DSIS saimei bijis veiksmīgs, arī ekonomiski. Ļoti ievērojami palielinājušies ieņēmumi no ražošanas: parasti tie bijuši 15 – 20%, bet pagājušajā gadā – tuvu 40% no kopējā budžeta. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka cilvēki Latvijā sākuši stādīt intensīvos dārzus. Tā kā dobelnieki Dr.Māras Skrīveles vadībā bijuši tas akmentiņš, kas pirmais sāka ripot no kalna, paraujot līdzi, ieinteresējot arī daudzus dārzkopjus visā Latvijā, skaidrs, ka cilvēki labprāt iegādājas stādus no pašiem komercdārzu idejas nesējiem. Sadarbība ar praktiķiem liek zinātniekiem meklēt un izmantot visu jaunāko, arī tehnoloģijā. Dobelnieki, piemēram, vieni no pirmajiem sāka pundurābelīšu un puspundurābelīšu ziemas potēšanu. To diktēja lielais pieprasījums pēc stādiem. Rezultāti labi, un nu jau divus gadus dobelnieki dārzkopjiem piedāvā arī šādas ābelītes. Ziemas potēšana ļoti paātrina darbu, praktiski stādus var izaudzēt vienā sezonā: martā sāk potēt, bet septembrī jau var realizēt. Tas deva labu peļņu, tāpēc pētnieki varēja ieguldīt līdzekļus attīstībā. Sākta gazifikācija, telpas tagad var apkurināt ar gāzi. Pērn uzbūvēts angārs, kur būs moderns augļu glabāšanas komplekss. Atjaunota viena siltumnīca: stikla vietā tās segumam izmantots polikarbonāts. Arī šogad panākts subsīdiju iedalījums, līdz ar to šo siltumnīcu kompleksu varēs pilnībā izremontēt: tas būs gan liels atspaids zinātniskajam darbam, gan arī praktiski «ražos» naudiņu. Ar to, ko zinātnieki saņem grantu (mērķdāvinājumu) veidā ar Zinātniskās padomes starpniecību, nepietiek ne puslīdz pietiekamām algām, ne normālai attīstībai.
Nevārīties savā sulā
E.Kaufmane atzīst, ka ir ļoti smagi runāt par darbinieku zemajām algām, taču viņa min, ka stacijas nemiera gariņi nupat atkal darbojas pie kāda projekta kaut nelielam algu palielinājumam. Lai pamazām, tomēr uz priekšu iet.
Dobeles dārzu zinātniekiem pievienojušies daži jauni darbinieki: trīs maģistranti un trīs doktoranti. Viens no viņiem, Gunārs Lācis, pagājušogad saņēmis stipendiju un vienlaikus mācās doktorantūrā Latvijā un Zviedrijā. Pēc diviem gadiem viņš varēs saņemt doktora grādu arī Zviedrijā, un tas dod iespējas braukt uz ārzemēm, mācīties vēl. Pērn G.Lācis vairākus mēnešus mācījās un strādāja Zviedrijā, šogad turp dosies atkal, bet vēlāk turpinās zinātniskos pētījumus Mičiganas Universitātē (ASV). Jaunais zinātnieks strādājot pie ļoti fundamentāla pētījuma – par ķiršu ģenētiku. Tā dobelnieki piesaista jauniešus, nodrošinot augļkopības kā zinātnes nozares pārmantojamību – jaunie censoņi var redzēt gan to, kas notiek pasaulē, gan paši aktīvi strādāt. Un arī nedaudz vairāk nopelnīt. Tā ka dobelnieki nevārās tikai paši savā sulā, bet piedalās starptautiskās konferencēs ar referātiem un publikācijām, liekot pasaulē izskanēt Latvijas vārdam.
