Ledus ir sācis sakustēties, un lietas pamazām sāk ieņemt savas īstās vietas.
Ledus ir sācis sakustēties, un lietas pamazām sāk ieņemt savas īstās vietas. Priekšvēlēšanu saspringuma pilnās maskas ir novilktas un noliktas malā līdz nākamajām Saeimas un reģionu vadības vēlēšanām. Nu var atļauties zināmu atklātību. Sak, līdz vēlēšanām vēl tālu, gan jau vēlētāji pagūs daudz ko aizmirst. Bet vēlētājiem vajadzētu tieši šajā laikā būt acīgākiem. Šķiet, Latvijas politikāņi pārāk bieži un nekaunīgi sākuši rēķināties ar vēlētāju īso atmiņu.
Sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs, piemēram, partijas Domes sēdē sestdien, pārmetot Jelgavas LSDSP biedriem nepakļaušanos partijas vadības rīkojumam balsot par Latvijas Zemnieku savienības (LZS) mēra amata kandidātu Andri Rāviņu, nosauca Jelgavas deputātus par boļševikiem. Gods kam gods, jelgavnieki nepalika atbildi parādā un, atstājot Domes sēdes zāli, pievienojās kolēģa Imanta Burvja zooloģiski poētiskajam apzīmējumam, nosaukdami J.Bojāru par cūku.
Lai arī šiem trauksmainajiem notikumiem piemīt arī komiskā puse, tie ļauj izdarīt kādu Jelgavai ne pārāk iepriecinošu secinājumu. Proti, cik svarīga Saeimā pārstāvēto partiju vadībai ir tāda pilsēta kā Jelgava? Bojārs, kā vēstī BNS, nekavējās atgādināt, ka mēra amata iegūšana Rīgā partijai bijusi daudz svarīgāka nekā Jelgavā, tādēļ bija vajadzīgs LZS deputāta atbalsts Rīgā. Tā, lūk! Nepārprotami – vispirms Rīga un tikai pēc tam pārējās pilsētas. Bet kā tad ar partijas demokrātiju, kas tik iedvesmojoši papildina LSDSP nosaukumu? Ja tā nedarbojas partijas iekšienē, neatliek nekas cits, kā likt lietā zooloģiskus «mīļvārdiņus».
Šī nav vienīgā atšķirība starp Jelgavas sociāldemokrātiem un viņu Rīgas kolēģiem. Vietējie LSDSP biedri, piemēram, spēruši soli tālāk atklātības virzienā un ir publiskojuši Jelgavas sociāldemokrātu sadarbības līgumu ar apvienību «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL»). Rīgā savukārt līgumu par sadarbību sociāldemokrāti esot izstrādājuši ar «tēvzemiešiem», taču pirms tā atbalstīšanas abu partiju valdēs politiķi par tā saturu ir nolēmuši klusēt.
Jelgavā šajā ziņā viss ir daudzmaz kārtībā, un ar līgumu nu var iepazīties katrs, kam nav slinkums. Sociāldemokrātu piemēram varētu sekot arī pārējie politiskie spēki, tā būtu vieglāk gan pašiem politiķiem, gan arī vēlētājiem saprast, kas ir kas un cik lielā mērā politiķi izjūt nepieciešamību pildīt vēlētājiem dotos priekšvēlēšanu solījumus. Protams, nav nekur «zvanīts», ka, piemēram, starp LSDSP un «PCTVL» nepastāv kāda cita rakstiska vai mutiska vienošanās, ko nav paredzēts publiskot, taču tā paredz saistības, kas varētu nepatikt vēlētājiem. Un tomēr – labāk zināt puspatiesību nekā nezināt neko.
Runājot par līgumu, tajā tomēr ir diskutablas sadaļas. Piemēram, iecere pretoties pirmsskolas iestāžu privatizācijai diez vai ir apsveicama. Šāda nostāja noteikti kavēs privāto bērnudārzu veidošanos un kapitālieguldījumus tajos. Vai Domei pietiks līdzekļu uzturēt pienācīgā stāvoklī un attīstīt visas tās īpašumā esošās pirmsskolas izglītības iestādes, tas ir jautājums, uz kuru nevar tik viennozīmīgi atbildēt. Šķiet, būtu pareizāk tos bērnudārzus, kurus kāds ir iecerējis privatizēt, attīstīt un ieguldīt tajos līdzekļus, nodot privatizācijai. Vietu bērnudārzos tomēr ir vairāk nekā pēc tām ir pieprasījums, taču, jāšaubās, ka Domes paspārnē esošo bērnudārzu darba kvalitāte tiks jūtami uzlabota, un atkal Jelgavas pašiem jaunākajiem iedzīvotājiem būs iespēja nebūt konkurētspējīgiem ar saviem vienaudžiem galvaspilsētā, kuru vecākiem ir lielas izvēles iespējas sūtīt savus bērnus vienā vai otrā bērnudārzā ar dažādu specializāciju.
Tāpat jāšaubās, vai Latvija pašlaik ir gatava atbalstīt Eiropas Savienības nacionālo minoritāšu konvenciju. Šķiet, pirms mēneša notikušās vēlēšanas parādīja, ka ne. Mēs vēl gliemeža gaitā ejam uz demokrātiju, atklātību un reālu (nevis ārēju un šķietamu) integrāciju. Arī Jelgavā, kur šā ceļa gājējiem netrūks klupšanas akmeņu.
