Lai gan lielākoties neticam ne Dievam, ne Velnam, tradicionāli un cerīgi Pūpolsvētdienas rītā ar pūpolu zariņu viegli ieperam savus bērnus, rituālā bijībā novēlēdami: «Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!».
Lai gan lielākoties neticam ne Dievam, ne Velnam, tradicionāli un cerīgi Pūpolsvētdienas rītā ar pūpolu zariņu viegli ieperam savus bērnus, rituālā bijībā novēlēdami:
«Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!» Šajos vārdos ieliekam attieksmi, mīlestību un daļiņu krāsainu sapņu.
Lielākajā vairumā no mums mājo un pārsvarā snauž kāds mazs, mazs pagāniņš. Vienos – vairāk virspusē, citos – noslēpies dziļāk dvēselē, un mostas tikai dažas reizes gadā: vēlos rudeņos viņu iztraucē pakrēšļa veļi, bet pavasaros – pūpolu pieskāriens.
Var neticēt ne Velnam, ne Dievam, var neticēt Bībeles dogmām, kas sakņojas senos tautu ticējumos, bet – kā var neticēt Lieldienu zaķim?!
Pavasarī, kad daba vēl kaila mostas pēc ziemas guļas, tai tik ļoti vajag krāsu un putnu dziesmu – tikai kur lai to visu tā, vienā rāvienā, ņem? Un tad atsteidzas Lieldienu zaķis ar krāsotām olām. Rau, tur, zem bērza, zem vecās, pelēkās ābeles, pie grīšļu cinīša avota malā. Kopš bērnības zināmās vietās gadu no gada. Mūsu bērni tās atrod turpat. Viņi izaug, aizbrauc uz Rīgu, uz Eiropu, pāri plašajam okeānam. Un, kad retumis atgriežas lauku mājās, Lieldienas rīta svīdumā – jau saviem bērniem – teic: teci nu raudzīt, kur Zaķis noslēpis olas! Un brīnumainā kārtā tās tiešām izdodas atrast.
Mazs pagāns mīt katrā no mums jau kopš bērnu dienām. Mēs par viņu parasti it kā neliekamies ne zinis, tikai dažas reizītes gadā samīļojam un pacienājam ar tradīcijām. Lieldienas ir viena no skaistākajām. Šie svētki simbolizē mūžīgo augšāmcelšanās un atmodas mistēriju. Lieldienas, pavasaris ir brīnumu laiks. Mūsdienu racionālajā pasaulē, kur mēdz komercializēt it visu, arī šo svētku svinēšanu, nevienam tomēr vēl nav ienācis prātā pieprasīt SAPARD naudu tādai netradicionālai lauksaimniecības nozarei kā Lieldienu zaķa olu ražošana.
Galu galā arī tas ir sava veida brīnums – ka kaut ko nevar komercializēt. Pagāns dziļi mūsos ir vienaldzīgs pret naudu: viņš pārtiek no atmiņām, mīlestības un sapņiem.