Masu informācijas līdzekļi demokrātiskā sabiedrībā nav tikai butaforija; tie ir aktīvas, pašorganizējošas sistēmas, kurām ir nepārvērtējama loma pilsoniskās kultūras veidošanā.
Masu informācijas līdzekļi demokrātiskā sabiedrībā nav tikai butaforija; tie ir aktīvas, pašorganizējošas sistēmas, kurām ir nepārvērtējama loma pilsoniskās kultūras veidošanā. Pēdējā laika aktivitātes radījušas augsni kvalitatīvai diskusijai par plašsaziņas līdzekļu problēmām Latvijā.
Vispirms par banalitāti kļuvušais jautājums, vai Latvijā pastāv vārda brīvība. Pareizāk, par banalitāti šis problēmjautājums kļūst tikai tad, ja to apzināti vienkāršo, paziņojot, ka runas ap to ir tukšu salmu kulstīšana. Jā, vārda brīvība ir ļoti slidena problēma, tomēr jau ilgu laiku demokrātiskajā Rietumu pasaulē ir izveidoti principi, kas raksturo šo brīvības formu. Masu informācijas līdzekļu kontekstā pirmām kārtām tā ir neatkarīga redakcionālā nostāja, kurā neiejaucas attiecīgās avīzes izdevējs vai televīzijas īpašnieks. Kā Latvijā ir ar šā principa ievērošanu? Īsi atbildot, var teikt, ka Latvijā tas ne visur tiek ievērots. Tā, piemēram, «Ventspils naftai» piederošajā a/s «Preses nams». Spriežot pēc Preses nama izdoto laikrakstu pārstāvju publiski paustās pārliecības, plašsaziņas līdzekļa īpašniekam ir pilnas tiesības žurnālistam diktēt savas prasības, nemaz nerunājot par jebkādu redakcionālo neatkarību. Un šādā kontekstā vārda brīvība kļūst par visai apšaubāmu principu Latvijas jaunradītajā demokrātijā.
Taču vēl apšaubāmāks šis princips kļūst gadījumā, ja plašsaziņas līdzekļa patērētājs redakcionālo neatkarību un faktiski žurnālistu pirkšanu (ne-)apzināti pieņem par normu, par tabu. Tad jau tas kļūst skumji un liek domāt, ka kaut kas šajā valstī nav kārtībā. No demokrātisku vērtību (atklātība, pilsoniskā sabiedrība u. c.) viedokļa skatoties, vārda brīvība Latvijā ir gana nopietna problēma, kas, lai gan nobriedusi, pagaidām vēl nav parādījusies sabiedrības dienas kārtībā. Masu informācijas līdzekļi Latvijā pelna relatīvi augstu sabiedrības uzticību (virs sešdesmit procentiem sabiedrības locekļu tiem uzticas), tomēr tieši prasme paskatīties uz tiem kritiski būtu tas īstākais to pārbaudes akmens.
Cits ne mazāk būtisks jautājums, kas saistīts ar tiem, ir ētika. Profesionālā ētika vispār Latvijā ir jūtīga stīga. Plašsaziņas līdzekļu kontekstā tā savu neesamību pierādīja pirmsvēlēšanu drudzī, kur latentā jeb slēptā reklāma līda ārā pa visiem galiem. Kāds radio SWH «šeftmanis» paziņoja, ka slēptās reklāmas ir viņu privātā darīšana. Jāatgādina, ka masu informācijas līdzeklis nav privāts iestādījums; pēc definīcijas tas ir kvazipublisks – privāts ar publiskām funkcijām. Un šādu «šeftmaņu» paziņojumi ir nožēlojami.
Ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem masu saziņas līdzekļu kontekstā publiski netiek diskutēts (komentārisms ziņu materiālos, ziņu avotu uzpirkšana). Vienīgi sabiedrības rokās ir noteikt, vai tā vēlas patiesi demokrātiskām vērtībām adekvātus masu informācijas līdzekļus. Sabiedrība ir pēdējā instance tajā visā, jo kam citam būtu jāsargā sargi, ja ne tai.
