Līdz pat 16. gadsimtam jaunais gads Eiropā daudzām tautām sākās ar Lieldienām, ar tradicionālo saullēkta sagaidīšanu. Priekšstati par sauli šīm tautām, latviešus ieskaitot, ir radniecīgi.
Līdz pat 16. gadsimtam jaunais gads Eiropā daudzām tautām sākās ar Lieldienām, ar tradicionālo saullēkta sagaidīšanu. Priekšstati par sauli šīm tautām, latviešus ieskaitot, ir radniecīgi. Ripo ola, pasaules un dzīvības simbols, rit un mijas saulgrieži. Nebeidzama ir dzīvības un nāves procesu maiņa, un cilvēks ir gatavs līdzdarboties tajos.
Nozīmīgs ir pats saullēkta sagaidīšanas brīdis, kad cilvēks garīgi un fiziski tam ir sagatavojies.
Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agra celšanās, motivējot to gan ar laimes, gan ar možuma iegūšanu ne tikai sev, bet arī tuviniekiem.
Liela nozīme tiek piešķirta ūdenim. Lieldienu rītā, saulei lecot, avotā smeltam ūdenim piemītot dziednieciskas un maģiskas spējas, un cilvēkam, kas tajā mazgājies, neviens nevar nekā ļauna padarīt. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret rītiem, ir rituāls šķīstīšanās akts, možuma, gaiša prāta, veselības un skaistuma iegūšanas paņēmiens. Tas lielā mērā izriet no uzskata par ūdens sevišķo spēku zināmā laikā.
Ar olām Lieldienās mijas, sitas, tās dāvina, ar olām atpērkas.
Daudzas tautas izsenis olā ir saskatījušas dzīvības un auglības simbolu. Ola, kas sevī slēpj dzīvības dīgli, simbolizē dzīvības atdzimšanu un atkārtošanos pa apli, uz asociatīvo domāšanu balstās priekšstats par olu kā par pasaules simbolu.
Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās acīmredzot bijusi ne vien tīri utilitāra, bet arī dziļāka jēga – savstarpējās labvēlības, simpātiju, pozitīvo emociju apmaiņa, kas veicināja pozitīvas mikrovides radīšanu gan pašu saimē, gan kaimiņu starpā, gan ciema robežās. Olas figurē arī kā Lieldienu ziedojums dieviem, lai tie sargātu māju no burvjiem un raganām. Olas tika izmantotas arī buršanā – gan ļaunuma uzsūtīšanai, gan kā pretlīdzeklis tā atvairīšanai.
Pirmajā Lieldienu dienā sitas ar olu tievgaļiem, otrajā – ar resgaļiem, bet trešajā – ar sāniem. Sitoties ar olām, vispirms bija jāuzmin, vai plaukstā apslēptajai olai uz augšu ir tievākais vai resnākais gals; ja neuzminēja, sitējs bija otrs.
Olu krāsošana gan pie senākajām latviešu Lieldienu tradīcijām nepieder, un autentiskajās dainās tā minēta netiek. Bet pasaules materiālā kultūra šādu tradīciju pazīst ļoti sen, tā sastopama jau antīkajā pasaulē, bet pie ģermāņiem apmēram no 4. gadsimta. Šodien olu krāsošana, lai arī aizguvums, ir viena no galvenajām un visai ģimenei priecīgākajām nodarbēm, Lieldienas gaidot.
Šūpošanās ir obligāta šo saulgriežu tradīcija. Ticējums brīdina, ja kāds saimnieks iepriekš Lieldienās kāris šūpoles, bet tad vairs ne, viņu var pamest visu labo spēku aizsardzība.
Šūpošanās notiek visās trijās Lieldienās, pēc tam šūpoles tiek noņemtas, lai raganas nešūpotos, jo tad putniem neizdodas perēšana. Šūpotājiem par šūpošanu jādod olas.
Lieldienās šūpojas, lai augtu labība, lai būtu laba raža, lai visu gadu, darbus darot, miegs nenāktu, lai kukaiņi nekostu, lai govis nebizotu, lai aitām dzimtu lieli jēri.
Ja pirmajās Lieldienās šūpojas pēc saules rieta vakarā, tad nekož čūskas, odi un dunduri.
Lieldienu ticējumi
Ja Lieldienu olu čaumalas nejauši kājām samin, tad tajā mājā ļaudis nemierā dzīvo.
Lieldienās pirmo olu lobot, nedrīkst to saskrāpēt, jo, cik olai skrambu, tik pašam būs slimību.
Ja saimes tēvs Lieldienās sagriež olu tik daļās, cik cilvēku saimē, tad saime saticīgi dzīvos.
Ja meita grib puisi ieēdināt, tad viņai ola jāapņem ap kreisās kājas gurnu un puisim, to nezinot, jāiedod.
Ja Lieldienu naktī ar pīlādža rungu apiet mājai apkārt, tad tajā mājā burvji netiek iekšā.
Cik daudz rasas pirms Lieldienām, tik daudz salnu pēc tam.
