Bērnībā man bija iespēja uztrausties zirgam mugurā un nedaudz pajādelēt.
Bērnībā man bija iespēja uztrausties zirgam mugurā un nedaudz pajādelēt. Šķiet, ar to pietika, lai sasirgtu ar hronisku kaiti – mīlestību pret zirgiem. Nelaidu garām nevienu iespēju pabūt zirga mugurā un par savām jātnieces iemaņām jutos diezgan droša – līdz sāku nopietnu apmācību.
Pirmo nodarbību ievadīja soļošana un iejušanās seglos, tikai pēc tam varēju sākt mācīties rikšošanu. Lai arī biju zirgam mugurā ne pirmo reizi, uzturēt pareizo ritmu neizdevās un gadījās arī apdauzīt pēcpusi. Ceļi uz iekšu – cieši pie segliem, papēdis uz leju, mugura taisna, uz katru otro zirga soli sēžamvieta jāatrauj no segliem, ar papēžiem jāmudina dzīvnieks nebremzēt gaitu, turklāt visu laiku jāspēj noturēties līdzsvarā… Kas to būtu domājis, ka jāšana ir sarežģīta.
Pie pirmās vilšanās piederēja arī tas, ka mācīšanās notiek kordā (pavadā zirgu pa apli vada treneris). Toties, kad pēc šādas riņķošanas man atļāva zirgu vadīt pašai, gandarījums bija milzīgs – aizmirstot, ka Rikse ir ļoti pieredzējusi ķēve, kas mēdz pakļauties pat nemākulīgi izteiktām pavēlēm, sāku justies gandrīz kā īsta jātniece.
Pirmās nodarbības beigās nogurumu nejutu. Toties pirmajā mirklī pēc nolēkšanas no zirga likās, ka novelšos zemē un vairs nespēšu piecelties – kājas pieteica streiku. Cik grūta, tik arī smieklīga bija nokļūšana līdz mašīnai, tomēr jau pēc pāris stundām sāku gaidīt nākamās nedēļas nogali – nākamo nodarbību. Kājas gan savu «atšķirīgo» viedokli par jāšanu pauda līdz pat nākamajai piektdienai.
Arī otrais treniņš nāca ar zināmu vilšanos savās spējās, jo rikšojot nekādi nevarēju kāpšļos necelties uz pirkstgaliem. Brīžiem patiesi likās, ka jāšana ir pārāk grūta, tomēr vienlaikus priecēja apziņa, ka aizvien vairāk drīkstu jāt pati un zirgs kordā tiek piesiets, tikai mācoties ko jaunu, piemēram, lēkšošanu vai rikšošanu bez kāpšļiem. Kā paslavēta jutos, kad Riksi trenere nolēma mainīt pret nedaudz jaunāko Velsu, uz kuras varēju apgūt jaunas zināšanas. Bet kā balva pēc grūtām mācībām bija došanās pirmajā izjādē pa mežu.
Nu jau zinu, ka Velsa paātrina tempu tikai pēc ļoti nepārprotami izteiktām komandām. Bet Lubāna ir kutelīga un vēl – viņai patīk demonstrēt savu prasmi iejādē jeb zirgu dejošanā. Pamazām sāku iepazīt arī Rikses dēlu Varoni, kas ir straujš zirgs ar izteiktu vēlmi vairāk darīt to, ko gribas pašam, nevis jātniekam.
Protams, cik zirgu, tik raksturu. Tāpat arī ar cilvēkiem. Viens gatavs maksāt piecus latus par vienmuļu soļošanu zirga mugurā, cits nevar vien sagaidīt, kad varēs laisties auļos. Katram arī savs gandarījums – kā garam, tā miesai. Par sevi varu teikt – kopš esmu sākusi jāt, muguras sāpes, kas pēdējā laikā bija kļuvušas aizvien uzstājīgākas, ir kā ar roku atņemtas, bet daždien sliktais garastāvoklis, uzsēžoties zirgam mugurā, pazūd.
