Visu vai neko! – šādu dzīves uztveres pārliecību Vēsma Peipāne guvusi sava galējību rakstura dēļ.
Visu vai neko! – šādu dzīves uztveres pārliecību Vēsma Peipāne guvusi sava galējību rakstura dēļ. Jelgavas 2. ģimnāzijas vācu valodas skolotāja problēmas risina ar «jā» vai «nē». Viņas vērtību skalā kompromiss neietilpst.
Vēsmas bērnība pagājusi Kandavas puses Mežmuižā, barona medību muižā, kas tagad asociējas ar dabu, dzīvniekiem, plašajiem augļu dārziem un smaržojošiem ievu krūmiem. Tur Vēsma pavadījusi astoņas ganu vasaras, kas meitenei devušas vistiešāko saskarsmi ar dabu, – to viņa iemīlējusi stiprāk nekā cilvēkus un vēl tagad, ja vien veselība ļautu, gribētu ar divriteni izbraukt visus nezināmos Latvijas mežus.
«Mans vārds ir rets. Uzskatu, ka tas mani raksturo. Esmu vēsa, jo man nepatīk mīlināšanās, bieži vien tajā saskatu liekulīgu rīcību.» Tomēr ikviens 2. ģimnāzijas audzēknis, kam vien bijusi kāda saskarsme ar Vēsmas kundzi, sacīs, ka viņa ir neparasti trakulīgs cilvēks un nepārspējama skolotāja.
«Esmu anarhiste ar romantiķes dvēseli. Man stereotipi neeksistē (un tas ir slikti). Dzīvoju savā emociju pasaulē. Šis haoss manā raksturā rada galvenokārt problēmas pašai – pietrūkst līdzsvarotības. Taču kontaktu ar sabiedrību, īpaši ar skolēniem, rodu ātri un viegli,» viņa apgalvo.
Par skolotāju Vēsma nebūtu kļuvusi, ja neizlasītu Marinas Karņickas rakstus par garīgi atpalikušo bērnu dzīves apstākļiem bērnunamos: «Vācu valodu studēju savas intereses pēc, taču pēc pedagoģes diploma iegūšanas sapratu, ka varēšu palīdzēt Augstkalnes vidusskolas atpalikušajiem un atstumtajiem bērneļiem.»
Skolotāja jau septiņus gadus strādā 2. ģimnāzijā, un vienīgais, kas viņu kaitina, ir skolēnu lielā vienaldzība pret visu, kas notiek. Gribētos vairāk aktīvu, radošu seju, kas, gluži kā Vēsma, vienmēr ir jaunā meklējumos. «Tāda nu ir tā Peipāne…,» saka pati Vēsma.
