Vēl hercoga Jēkaba laikā galvenais satiksmes līdzeklis bija zirgs, pārvietoties varēja pa zemi un ūdeni.
Vēl hercoga Jēkaba laikā galvenais satiksmes līdzeklis bija zirgs, pārvietoties varēja pa zemi un ūdeni. Vienīgā izbūvētā šoseja atradās Vācijā. Tā tapa 1753. gadā. Šajā laikā ceļus centās ierīkot bez mākslīgām būvēm, tie vijās līkumu līkumos.
Kurzeme un Zemgale ir upēm bagātas. Tiltu pār ūdenskrātuvēm nebija. Ziemā, kad slīkšņas un upes aizsala, satiksme notika pa ledu. Vasarā ceļu krustojumos upēs iekārtoja pastāvīgus plostus. Tā, Klaipēdas – Rīgas, Rīgas – Jelgavas ceļā atradās astoņi upju plosti un tikai viens neliels pastāvīgais tilts Dobeles tuvumā esošajos Pokaiņos pār Bērzes upi.
Traucēklis kuģošanai
Kad sāka celt pirmos tiltus, tie bija no koka un nepārsniedza desmit metru garumu. Dažus tiltus pat uzskatīja par traucēkli kuģošanai, nevis par nepieciešamiem satiksmei. Ļoti stingri sodīja katru, kas centās kuģošanas ceļu sašaurināt. Mazajās upēs tas bija astoņas olektis*, bet lielākajās – 14. Krastmalas pie tiltiem nedrīkstēja apsēt, lai kuģinieki varētu visur piestāties. Plostu konstrukcija bija primitīva. Pirmo kārtu sasita no apaļiem kokiem, tiem šķērsām pāri uzsita pusšķeltu baļķu kārtu. Pārcēlājs plostu vadīja ar platu, garu airi. Vienīgi Jelgavā starp pili un pilsētu pāri Driksai pēc 1600. gada iekārtoja tauvas plostu. Braucot no viena uz otru krastu, tauvas gals attālinās no plosta spoles, uztinot otru tauvas galu. Plosta stabilitāte bija ļoti nedroša. Bieži cilvēki, rati un lopi iegāzās upē. Tas pats notika ar laivām un kuģiem. To sliktās konstrukcijas dēļ bieži tie apgāzās vējainā laikā.
Purvainie apvidi piespieda ļaudis ķerties pie ceļu izbūves darbiem. Šajā pašā laikā zviedriem Vidzemē bija fašinu ceļi, dambji vai tilti. Dambjus pamazām paaugstināja ar zariem, kokiem, mietiem, smiltīm – tur radās kaut kas līdzīgs ceļam. Ja hercogs lika veikt labiekārtošanas darbus, viņš par ceļu lietošanu bija tiesīgs prasīt arī ceļa naudu. Tie ceļi, pa kuriem uzturēja satiksmi ar ostām un ārzemēm, bija priekšzīmīgā kārtībā. Pārējie iekšzemes ceļi, īpaši pavasaros un rudeņos, nebija izbraucami.
Savieno Lielupes krastus
Pār Lielupi ilgi nemēģināja nevienu tiltu būvēt, jo upe esot par platu. Tikai zviedru un krievu karavīri pierādīja pretējo. Ar 1702. gadu zviedri uzcēla pirmo pastāvīgo plostu tiltu pār Lielupi. Līdz tam darbojās tikai pārceltuve un izjaucams plostu tilts. Izjaucamā plosta tilta posmus pavasarī un rudenī novietoja speciāli tam izveidotā aizsarggrāvī (vēlākos laikos tur ierīkoja jahtklubu). Plosta tilta vietā satiksmi pavasaros un rudeņos uzturēja pārcēlāji ar laivām. Kad zviedri uzcēla pastāvīgo plosta tiltu, pārceltuvi likvidēja. Laika gaitā nomainīja vairākus plosta tiltus. 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, krievi peldošo plosta tiltu iznīcināja, izārdīja un sadedzināja. Satiksmi pār Lielupi nedrīkstēja pārtraukt. Tāpēc vācieši pāri Lielupei uzcēla koka tiltu. Tas jau bija izturīgāks, jo tika izmantoti dzelzs stiprinājumi. 20. gados tilts kļuva nelietojams un valdība piešķīra līdzekļus jauna būvēšanai.
Pirmais lielākais tilts uz masīviem dzelzsbetona balstiem bija 120 metru garš. Tam bija trīs tipa kopņu posmi, ik pa 40 metriem. Brīvais brauktuves platums starp kopnēm – 5,5 metri un ietves abās pusēs ārpus kopnēm – pa 1,50 m. Tiltam bija betona balsti, kas izbūvēti tā, lai pēc koka virsbūves nolietošanās varētu uzlikt 10 metru platu tērauda virsbūvi. Balstu pamatos bija dzelzsbetona gremdakas. Tilta būvdarbi tika uzsākti 1925. gadā un pabeigti 1926. gada 14. aprīlī. To atklāja satiksmes ministrs B.Einbergs. Tiltu iesvētīja mācītāji J.Ķullītis un O.Kraulis. Tā kalpošanas laiku noteica uz 20 gadiem. Tomēr prognoze nepiepildījās. Pirms noteiktā laika tilta balstos jau bija parādījušās plaisas. Tas samazināja tā celtspēju un drošību.
Noraugās tilta «ceļojumā»
Jauna Lielupes dzelzsbetona tilta būve sākās 1939. gada 1. jūlijā. Celtniecības darbi tika uzticēti A.Razuma firmai. Tie veicās raiti. 60 – 100 celtnieku strādāja dienu un nakti. Jauno tiltu bija paredzēts būvēt uz vecajiem dzelzsbetona pāļiem. Blakus tika sagatavota vieta, lai tilta virsdaļu varētu pārvilkt uz pagaidtiltu. Pagaidu tiltam pāļus upē dzina tvaika veseris. Tam vajadzēja atrasties par 14 metriem tālāk no pirmā. Lai netraucētu satiksmi, tilta pārvietošanu nolēma paveikt naktī. Satiksmi pilnīgi pārtrauca no plkst.23.30 līdz plkst.6 rītā uz 1. jūliju. Uz pāļiem bija novietotas dzelzs sijas, pa kurām ar vinču palīdzību pārvilka vecā tilta virsējo daļu. Vispirms tika izzāģētas gājēju ceļa vietas, tad sadalīja braucamo daļu. Pils priekšā un upes krastos jau vakarā pulcējās simtiem jelgavnieku, lai noraudzītos uz tilta «ceļojumu». Vairāk nekā 100 laivu līgojās Lielupes rāmajos ūdeņos līdz pat rītam, tā kļūdamas šā notikuma aculiecinieces.
Tilta pārvietošana norisinājās bez starpgadījumiem, jo viss bija rūpīgi izplānots. Paredzētajā laikā tilts tika pārvietots sagatavotajā vietā, un no rīta satiksme pār to jau noritēja pilnā sparā. Tilta būve izmaksāja 550 000 latu. Tā projekta autors K.Gailis saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Tiltam piešķīra Viestura tilta nosaukumu. Otrais pasaules karš saīsināja šīs skaistās būves mūžu. 1944. gada vasarā vācu sapieri bija spiesti aizstāvoties to uzspridzināt. Pēc tam tā vietā krievi pretī pilij uzcēla pagaidu koka tiltu. Tikai 1955. gadā tika uzbūvēts tagadējais dzelzsbetona tilts.
Cik daudz kara un miera laika smagās tehnikas šīs tilts ir iznesis uz saviem pleciem! Tādēļ arī šodien tam nepieciešams kapitālremonts. Vēl pēc palīdzības raugās pārējie piepilsētas galveno maģistrāļu vecie tilti: Unkas tilts pie Ozolniekiem pāri Iecavai, Platones upes tilts uz Jelgavas – Elejas šosejas, Bluku tilts pāri Vircavas upei, Auces upes tilts uz Līvbērzes – Tukuma šosejas, Iecavas tilts pie Ozolpils. Arī šo tiltu mūžs nav bezgalīgs.
* olekts – aptuveni 56,14 centimetri
