Esmu lauciniece, taču pilsētā būt iznāk diezgan bieži. Kad līdz autobusa atiešanai paliek kāds brīvs brīdis, paejos pa Driksas – gājēju – ielu.
Esmu lauciniece, taču pilsētā būt iznāk diezgan bieži. Kad līdz autobusa atiešanai paliek kāds brīvs brīdis, paejos pa Driksas – gājēju – ielu. Tur ir gan jauki puķu un apģērbu veikali, gan vietas, kur kafijas tasīti izdzert. Man patīk rāmais miers, kas tur valda. Arī es, nopirkusi tējas paciņu, pametu skatu uz lielo pulksteni («Ziņās» izlasīju, ka par 3000 latu pirkts). Tas rāda, ka līdz manam autobusam vēl gandrīz stundas ceturksnis. Ieeju «Silvā» izdzert sulas glāzi, tad lēnītēm soļoju uz autoostu. Neesmu vēl tikusi līdz Pasta ielai, kad redzu – mans autobuss, pilns pasažieru, aizlīgo manu māju virzienā… Pametu vēlreiz skatu uz lielo pulksteni – vēl taču piecas minūtes laika! Tikai rokas pulkstenis laikam aiz greizsirdības ir nostājies autobusa pusē.
Lauciniece
