«Tēlu pulks te runā… Katram padoms savs» (L.Breikšs. «Brīvības pieminekļa balāde»).
«Tēlu pulks te runā… Katram padoms savs» (L.Breikšs. «Brīvības pieminekļa balāde».)
Latvija. Jā, tie ir mūsu meži, ezeri, zeme, jūra… Bet varbūt vispirms – izjūta. Izjūta, kas glabājas dziļi sirdī un tikai īpašos brīžos uzbango, un materializējas simbolos. Vēl pirms nedēļas tā līdz ar Valsts prezidenti lepojās Baltajā namā, vēl vakar uzgavilēja hokejistiem Ķelnē. Tā būs viņa, kas, daudz neprātojot par kalendārā ierakstīto Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, rīt vienkārši uzziedēs dzeltenu pieneņu klājienā. Un arī tā būs viņa, kas šajā dienā stāvēs Rīgas vidū, cenzdamās caur koka stalažu spraugām saskatīt zaļas patīnas klāto Brīvības statuju – cerībā uz augšu.
Latvija – žoga iekšpusē
1980. gadā gabaliņš Latvijas bija paslēpies aiz Brīvības pieminekļa restaurācijas darbiem izveidotā iežogojuma. Pirmā lielākā apkope 1935. gada 18. novembrī atklātajam tēlnieka Kārļa Zāles veidotajam monumentam, kas tikai brīnumainas labvēlīgu apstākļu sagadīšanās pēc izturējis okupācijas varas nepatiku un naidu. «Pastiprināta» interese par to draudēja ar pārrunām «stūra mājā», «pastiprināti» pausta cieņa – ar ko vēl nopietnāku. Akmenī kaltajai Brīvībai vistuvāk un drošāk varēja piekļūt, skatot to caur trolejbusa logu.
«Aiz būvlaukuma žoga cilvēki atgriezās pagātnē. Likās, ka šaipus žogam ir kādi brīvvalsts laiki. Ienākt, pieskarties zvaigznēm – šķita neiespējami, ka kaut kas tāds notiek,» pieminekļa 1980. gada restaurācijas laiku atceras tās (un arī pašreizējo restaurācijas darbu) galvenais arhitekts Raimonds Aide. «Šīs izjūtas satuvināja restauratorus. Tas bija laiks bez strīdiem – visi elpoja vienā elpā, visi bija ļoti emocionāli. Izdarīja daudz, var teikt, ar plikām rokām. Pat zvaigznes nozeltīja, kas sākotnēji nebija plānots. Sanāca tēlnieki, kas strādājuši pie Kārļa Zāles par akmeņkaļiem: es veidoju šo… es strādāju šajā stūrī… Zvaigznes zeltīja Juris Vecvagars. Bet viņa tēvs un reizē konsultants tikām iegāja piemineklī. Droši vien dzied «Dievs, svētī Latviju!» dēls paklusām skaidroja.»
Lai arī ar sirdi darīts, 1980. gada restaurācijas darbs tomēr nebija pietiekams pieminekļa ilgstošai saglabāšanai. «Galvenokārt tā bija notīrīšana ar smilšu strūklu, kurai tālāka kopšana un uzturēšana diemžēl nesekoja,» atzīst R.Aide.
Kaprīzais travertīns
Akmens restauratore Inese Sidrabe prāto, ka no gadu attāluma viņa arī pašreizējo laiku skatīs kā emociju un pārdzīvojumu pilnu. Bet pagaidām, kāpelējot šurpu turpu pa stalažām un sekojot restaurācijas darbam, Inese pieminekli izjūt detaļās.
«Šis sarkanais granīts – «Balmoral red» – ir identisks vēsturiskajam un vests no tām pašām akmeņlauztuvēm Somijā,» viņa rāda atjaunoto priekšējo terasi, kur gandrīz pilnībā ir nomainīta apakšējā trīs pakāpienu rinda. Šuves starp akmeņiem ir aizpildītas ar speciālu uz poliuretāna bāzes veidotu masu, kas aizstāj sākotnējo svina aizpildi un nodrošina elastību un hermētismu jebkuros laika apstākļos. Līdzīgi tās atjaunotas arī gaišajā granītā veidotajiem tēliem. Bet lielākās problēmas sagādā travertīna ciļņi – melnā garoza, kas veidojas uz akmens, arī plaisas, kas radušās straujo gaisa temperatūras maiņu ietekmē.
«Dižu mākslinieku nevar kritizēt,» pasmaida R.Aide uz jautājumu par šāda no citiem platuma grādiem vesta materiāla izmantošanu pieminekļa būvniecībā. Bet, kā liecina Vaidelota Apsīša grāmatā «Brīvības piemineklis» apkopotā informācija, materiāla izvēle gan no mākslinieciskā, gan tehniskā viedokļa apspriesta pamatīgi. «.. bija izteikts atzinums, ka travertīns gan ir piemērots pieminekļa celtniecībai, taču pirms apstrādāšanas tas ilgi jāžāvē. Par to dabūja pārliecināties arī Brīvības pieminekļa celtnieki. Travertīnu Rīgā atveda vēlu rudenī. To izkrāva Daugavmalā. Pēkšņi uznākušā sala dēļ šajā materiālā izveidojās lielas plaisas un, kā atceras A.Laukirbe (arhitekts, starp citu, projektējis arī Jelgavas viesnīcu – M.L.), «radās perfekts skandāls». Tehniskās komisijas priekšsēdētājs A.Andersons šo konfliktu mēģināja mazināt ar humoru: «Kāpēc šis uztraukums? Šos milzīgos travertīna bluķus tā kā tā bija jāsadala – un te mums sals nācis palīgā!»»
Jā, arī katrā sliktā lietā var atrast savu labumu. Un Itālijas travertīnu piemineklī var tiklab skatīt arī simboliski – vai tas nealkst izpētes, gādības un aprūpes gluži kā mūsu trauslā brīvība?
Turpmāk, protams, pasūtītāji ar šo materiālu apgājušies apdomīgāk, tomēr laiks darījis savu. Pašreizējās restaurācijas gaitā konstatēts, ka travertīna plāksnes vairākās vietās jāmaina. «Braucām uz tām pašām Tivoli raktuvēm izvēlēties – ģeoloģijas doktore Vija Hodireva, Tehniskās universitātes docente Linda Krāģe, ģenerāluzņēmējs Pēteris Zvaunis, Raimonds Aide. Tagad gaidām siltāku laiku, lai itāļu firmas «Travertini Giansanti» dāvinājumu varētu gādāt uz Latviju,» I.Sidrabe paredz, ka tas varētu notikt maija vidū. Travertīna sagāde bijusi iespējama, pateicoties Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda un Latvijas Zinātņu akadēmijas sadarbībai ar Linčei akadēmiju Itālijā. Pagājušā gada beigās noslēgts arī sadarbības līgums ar Romas Universitāti, kas palīdzēs ar padomu travertīna izpētē un saglabāšanā.
Zvaigznes atmirdzēs 24. jūlijā
Šāds datums restaurētā pieminekļa svinīgai atkalatklāšanai esot saskaņots ar Valsts prezidentes darba grafiku, zina teikt R. Aide. Bet pagaidām trīs zvaigznes nonestas zemē un nodotas restauratores Jautrītes Mežsargas gādībā. Tām novērsti nelielie defekti un dehermetizācija, nomainīta nesošā konstrukcija. Pēc tam tiek klāti vairāki grunts slāņi, un tuvākajā laikā notiks pats svarīgākais – filigrānais zeltīšanas process. Zelta plāksnītes iepirktas Krievijā un tikšot klātas ar īpašu vēdekli, kas darināts no vāveres astes spalviņām.
Restaurācijā ikviens darbs un darbiņš prasa rūpību un uz priekšu virzās lēni. Vai līdz 24. jūlijam patiesi viss būs galā? R.Aide apgalvojumam nav gatavs. Toties nešaubās, ka līdzekļu visu darbu pabeigšanai pietiks. Un pirmām kārtām tā liekot domāt ziedotāju atsaucība. Pēc oficiālām ziņām, no 1998. gada novembra līdz 2001. gada 1. aprīlim Brīvības pieminekļa atjaunošanai pavisam ir saziedoti 535 tūkstoši latu. Arhitekts lēš, ka pusi no privāto ziedojumu summas varētu būt gādājuši tie latvieši, kas ārzemēs, taču arī Latvijā netrūkst atsaucīgu cilvēku. Bet tiem, kas vēl tikai apsver ziedošanas ideju, – vai, piemēram, 4. maijs nevarētu būt gana labs izšķiršanās datums?
