Izskatīšanai 8. maija Ministru kabineta sēdē iesniegta koncepcija par vietējā cukura izmantošanu pārtikas ražošanas uzņēmumos, kas paredz trīs iespējamos problēmas risinājuma variantus.
Izskatīšanai 8. maija Ministru kabineta sēdē iesniegta koncepcija par vietējā cukura izmantošanu pārtikas ražošanas uzņēmumos, kas paredz trīs iespējamos problēmas risinājuma variantus.
Pirmais variants nosaka ieviest ES cukura tirgus organizācijas principus; otrais – noteikt akcīzes nodokli baltajam cukuram un cukuru saturošiem produktiem; savukārt trešais variants paredz pārstrādei izlietotā cukura daļēju cenas kompensāciju, izmantojot papildu līdzekļus no valsts budžeta.
Abi cukura ražotāji – Jelgavas un Liepājas cukurfabrika – neatbalsta cukura akcīzes nodokļa ieviešanu, par piemērotāku atzīstot pārstrādei izmantotā Latvijas cukura daļēju cenas kompensāciju, ņemot papildu līdzekļus no valsts budžeta.
Liepājas Cukurfabrikas ģenerāldirektore Valija Zabe aģentūrai LETA sacījusi, ka kompensāciju variants uzskatāms par labāko pagaidu risinājumu laikā līdz Latvijas iestāšanās brīdim ES, kad tiks pārņemts ES modelis.
Arī Jelgavas Cukurfabrikas ģenerāldirektors Harijs Veģeris atzīst, ka no koncepcijas par vietējā cukura izmantošanu pārtikas ražošanas uzņēmumos vislabākais variants būtu trešais, kas paredz kompensācijas par vietējā cukura izmantošanu.
Lai arī jaunās koncepcijas mērķis ir veicināt vietējā cukura izmantošanu, tajā piedāvātos variantus būtu grūti īstenot, domā H.Veģeris. Viņš arī norāda, ka vispirms vajadzētu pildīt likumu «Par cukuru». Tajā noteikts, ka ievedamajai saldajai produkcijai ir jāaprēķina ievedmuitas nodoklis – 120 latu par tonnu. Patlaban tas netiekot darīts, tādēļ saldumu ražotāji var atļauties lielos daudzumos ievest, piemēram, sīrupu un nemaksāt par to nodokļus.
Arī V.Zabe atzinusi, ka daudzi uzņēmumi patlaban ražošanā izmanto no ārvalstīm ievesto šķidro cukuru. Viņasprāt, tas būtu apliekams ne tikai ar akcīzes, bet arī ar muitas nodokli.
Liepājas Cukurfabrikas ģenerāldirektore norādījusi, ka koncepcijā paredzēto pirmo variantu nav iespējams realizēt fiziski – to traucē iepriekšējie starpvalstu līgumi. Savukārt, lai īstenotu otro variantu, kas paredz radīt sarežģītu administrēšanas sistēmu, vajadzīgi lieli līdzekļi, un tas ir laikietilpīgs process.
