«Jauniešu teātru saieti atšķiras ar savu dvēseli. Festivāla «Ragana» dvēsele ir Agris Krūmiņš,» izrāžu starplaikā teica Dobeles jauniešu teātra režisore un festivāla «Pitons» organizatore Velga Līce.
«Jauniešu teātru saieti atšķiras ar savu dvēseli. Festivāla «Ragana» dvēsele ir Agris Krūmiņš,» izrāžu starplaikā teica Dobeles jauniešu teātra režisore un festivāla «Pitons» organizatore Velga Līce.
Jauniešu teātru festivālā «Ragana» ieradās ap pusotra simta dalībnieku no Rīgas, Talsiem, Kuldīgas, Dobeles, viesiem piepulcējās Jelgavas jaunie teātrinieki. Viņus uzņēma festivāla saimnieki – Spīdolas ģimnāzijas audzēkņi, kas atklāšanā ļāva parādīties arī festivāla idejiskajai vienotājai – Raganai, no kuras iedegtās lāpas uguntiņu pirms katras izrādes saņēma režisori. «Tikai Spīdola var saprast Raganu, un šādu pasākumu var sarīkot tieši Spīdolas bērni – galējību cilvēki,» apstiprināja direktore Ilze Vilkārse.
«Spīdola ir ragana, burve, un teātris arī ir burvestība,» pārliecību par teātra maģisko varu pārvērst un pārvērsties pauda režisors A.Krūmiņš.
Atklāšanā piedalījās arī Jelgavas Domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, kultūras nama direktore Janīna Kristiņa un ekspertu grupa.
Festivālā varēja noskatīties un vērtēt vairāk nekā desmit izrāžu, teātrasporta sacensības, priekšnesumus uz brīvās skatuves. Skatītājiem, vērtētājiem, pašiem dalībniekiem par šo kultūras notikumu kopumā domas, šķiet, nedalījās. «Esmu priecīga, ka esam šeit kopā,» teica «Pitona» režisore Velga Līce, atzīdama, ka jauniešu kolektīvos dominē mīlestības tēma, kuras izvēle gan ir režisoru rokās. «Bērni ir ļoti atbrīvoti, viņi var uz skatuves darīt to, kas kādreiz bija aizliegts: nedod dievs, tur ir buča! Un, kad vēl īsa kleita, pavisam slikti. Tie laiki ir garām, un šķiet, ka šāda atbrīvotība ir visos kolektīvos. Pagaidām (saruna notika festivāla gaitā – A.O.) sliktas izrādes neesmu redzējusi.» Noslēgumā par pasākumu un jauniešu varēšanu arī viena no ekspertēm mākslas zinātniece Līvija Akurātere izteica savu gandarījumu un atzinību. Eksperts no Francijas, salīdzinot izrādes savā dzimtenē un šeit, atzīmēja, ka mūsu uzvedumos tiek iekļauts daudz mūzikas un kustību. Šo redzējumu neoficiālā sarunā pastiprināja režisors Arvīds Matisons: «Baletā dejo, un neviens necenšas dziedāt vai runāt tekstu. Kāpēc teātra izrādē vārds tiek aizstāts ar mūziku un deju?»
Festivāla gaitā sarunai ar «Ziņām» piekrita galvenais režisors Agris Krūmiņš.
Raksturojiet repertuāru, dramaturģijas izvēli festivāla izrādēs!
Festivālam nav akcenta uz dramaturģiju. To nesauksim par otršķirīgu, bet, teiksim, par pakārtotu jautājumu. Galvenais jauniešu teātrī ir pati teātra kustība, jauniešu domāšana, spējas. Parādās ļoti atšķirīgi kolektīvi, ne profesionālais līmenis, bet virziens, kādā strādā. Ir dažādi stili, piegājieni, režisoru rokraksti. Kad jaunieši paši kaut ko dara, tā – labā nozīmē – ir pašdarbība. Es tomēr iestājos par to, ka šai lietai ir jānorit profesionāļu vadībā. Šajā festivālā var redzēt, kur ir profesionālā vadība un zināma pieredze. Vienīgā debija ir Raivim Altrofam. Ā.Alunāna teātris atšķiras ar to, ka nav jauniešu teātris. Uzskatījām, ka jāparāda viss Jelgavas spektrs. Alunāna teātris tika uzaicināts ar jauna režisora izrādi, tajā darbojas jaunieši, un to var uzskatīt par jauniešu izrādi.
Pagaidām nav redzamas izrādes ar tradicionālo vietas un laika vienotību.
Gan jau parādīsies.
Vai jauniešu teātros šādi iestudējumi iederas, liekas interesanti? Ko jaunieši grib?
Tas, ko viņi grib, nav pat īstais rādītājs. Problēma varētu būt tā, ka jauns cilvēks vispār neapzinās, ko viņš var un ko nevar. Manā pieredzē ir bijis, ka jauni cilvēki ir apveltīti ar milzīgu talantu, bet viņi paši to nenovērtē. Neesmu uzskatījis, ka mans uzdevums ir audzināt profesionālus aktierus, man nav tādas iespējas šeit, Jelgavā. Tomēr es to profesionālo ceļu rādu, tas ir jārāda, ja gribas uz skatuves kaut ko izdarīt. Varam runāt par specifiku, kas ir skolas un jauniešu teātris. Pirmā pakāpe ir tā – kas esam mēs paši un ko mēs varam.
Vai tas ir teātris vispirms sev un pēc tam publikai? Vai šī tendence jau nav redzama arī profesionālajos teātros?
Teātris taču bez publikas nevar pastāvēt.
Dzejnieki saka: «Rakstu vispirms sev.»
Dzeja var pastāvēt, rakstīts vārds, bilde. Van Goga mūžā pat nezināja visus viņa darbus, bet, kad mākslinieks nomira, atklājās viņa māksla – dzīva arī pēc tam. Ar teātri tā nav, tas var dzīvot tikai savā laikā un ar to, ka to kāds skatās. Cita lieta, cik lielai auditorijai, kādā telpā to gribam rādīt. Pirmā pakāpe ir tā, ka mēs izejam uz mazu telpu, kamervariantu. Nākamā ir lielā skatuve, profesionāli daudz augstāka pakāpe. Tur ķermenis un runa tā «strādā», ka aiziet uz milzīgu distanci. Tātad mēs skolā darbojamies dažādos līmeņos. Bet par to, ka ar jauniešiem varam izdarīt brīnumu lietas, kas jau robežojas ar profesionālismu, nav ne mazāko šaubu.
